Pirmsiesvētību drudzis visiem bija samērā liels, pirmkursnieku starpā valdīja satraukums, dažviet pat šaubas, vai vispār ir vērts piedalīties... Taču pienākums kļūt par pilntiesīgu Fizmatu ar visa šī vārda burvību attur no šādām domām.

Sākumā ieradāmies humpalās pie Zeļļiem, kur satikām citus fukšus, kuri iepirka svinīgās drēbes iesvētībām. Arī es tādas iepirku – uzvalks, bikses, krekls, kurpes = 2.10Ls. Nu jau jutāmies daudz drošāk, tuvojoties nežēlīgajiem pārbaudījumiem.

Gaidot ieeju trasē, tikām lieliski izklaidēti, un visapkārt jau uztraukums bija pārvērties par smiekliem un smaidu uz lūpām, līdz labi saliedēti un apņēmības pilni devāmies iesvētību trasē, kuras sākums arī veicināja daudz smieklu un prieku četrinieka starpā.

Sadzērušies ķīmisko kolu, devāmies uz salonu, kurā tikām burvīgi izdaiļināti. Ieejot dušās, pirmajā iespaidā radās divdomīgs pārsteigums par armiju un pa grīdu slīdošajām ziepītēm. Par laimi, bija tikai jānomazgā netīrais Luckāns, kurš noteikti guva daudz lielāku iesvētīšanu nekā mēs paši, bet toties fukšiem prieks. Porno kino bildes noteikti būs kas īpašs un atkal izraisīs smieklus un jautras atmiņas.

Izejot ārpus telpām, jautrība nemazinājās un tika ieturēta latviešu veco filmu ideoloģija. Dziedājām dziesmas, kuras bija tik grūti atcerēties, ēdām un dzērām, cītīgi labojām aizsērējušo podu (citi pat bija gatavi bāzt tur galvu), smieklu pilni skrējām eļļas kalnā un slīdējām tik pat ātri lejā. Mazliet iebiedējām nākamos ar kliedzieniem un pamācījāmies staigāt ar koka kājām, bet pēc šīm samērā tīrajām izklaidēm beidzot sekoja netīrākie posmi. Emīla nedarbu zupiņas, kurā bija visai ķiplokains saturs, izbaudīšana ar nelielu vai lielu piepalīdzēšanu, kā arī šļūciens cauri visai netīrajai plēvei, kura diemžēl uz beigām kļuva arvien tīrāka, jo pirmie iesvētītie to iztīrīja ar saviem vēderiem, es to skaitā.

Visbeidzot laimīgi nonācām pie labā vecīša, kurš pastāstīja par dzīves jēgu un varējām doties apzinīgi un lepni nolasīt Fizmatu zvērestu. Prieks, gandarījums un sajūsma par padarīto! Ņemot vērā, ka biju otrajā gājēju grupā un tikām ātri nomazgāties, paspējām aiziet pa trasi vēl vienu reizi, šoreiz jau nedaudz piepalīdzot veckursniekiem – vislielākie prieki, protams, pie ķiploku spaiņa, kurā mēs izdomājām neesošu ābolu un likām to atrast un izvilkt.

Visi vairāk vai mazāk apmierināti bija iesvētījušies un varēja sākties vakara pasākums, kurā jau mūs vairs nevarēja saukt par fukšiem. Vakara gaitā, aprunājoties ar studiju biedriem, secinājām, ka pirmkursnieks, kurš piedzīvojis Baldones lietaino nakts trasi ar tumšo purvu, iesvētības pārvar diezgan viegli, ar smaidu uz lūpām.

Visbeidzot vēlos apsveikt visus pirmkursniekus, kuri pārvarējuši iesvētības. Tiem, kas vēl nēsā fukša vārdu, iesaku tomēr nebaidīties un piedalīties nākamā gada iesvētībās, jo tas ir daudz foršāks pasākums nekā pēc bildēm un veckursnieku komentāriem tas var šķist. Jāsaka liels paldies arī Fizmatu veterāniem par organizēšanu!