Ik gadu tiek rīkota “Baldone” jeb pirmkursnieku nometne. Lai samulsinātu visus, it īpaši paviršākos fukšus un ģeogrāfus, šā gada “Baldone” notika Turaidā. Tā nu 2. septembra pēcpusdienā, joprojām samulsuši, ka 1. septembri pavadījām mājās, nevis ejot uz skolu, pulcējāmies FMF pagalmā, lai piedalītos gada pirmajā kopīgajā pasākumā. 

Sākām ar spēlēm, slepus ēdām maizi, pielabinājāmies veckursniekiem, nesot viņiem akmeņus un lapas, kā arī sacentāmies, kuram garāks drēbju ceļš. Līdz pienāca brīdis, kad atbrauca autobusi, kuriem mūs bija jāaizved tālu prom. Bet ceļš nebija garlaicīgs: mēs iepazināmies, diskutējot par savām mīļākajām matemātiskajām funkcijām, dziedājām dziesmas, mums mācīja Fizmatu saukļus un pareizi izdziedāt studentu himnu, jo kas gan ir Fizmats bez viņa parādiem?

Atbraukuši uz Turaidu (lasi Baldoni) un iekārtojuši guļvietas, devāmies uz svinīgo atklāšanu, pēc kuras kursus nošķīra, lai vairāk pastāstītu par nopietnām lietām, lai mēs spētu atpazīt vismaz savu kuratoru un zinātu, ko pasveicināt fakultātē, ja rastos tāda iespēja.

Arī kursu sadalīja mazākās grupiņās, kuras ieguva katra savu Baldones mammu, pie kuras turpmāk vērsties pēc informācijas vai apskāviena. Pirmais kopīgais uzdevums – uzvest ludziņu, apvienojot trīs nejauši izvēlētus pavedienus, proti, notikumu, filmu/seriālu un personu.

Pēc vakariņām veckursnieki piedāvāja savus priekšnesumus, precīzāk teikt, sūro patiesību, par to, kas ar mums notiks sesiju laikā, bet tad jau laiks fukšu teātriem: no šefpavāra Ādolfa un visai piedegušiem jokiem līdz Sauronam, kurš nespēja atrast nevienu, kas būtu spējīgs izēst pelmeņus - pat ne tik ļoti pārliecinošais Smīgols. Runājām ap ugunskuru, vērojām zvaigznes, bet pirms došanās un čučumuižu uz visvisērtākajiem matracīšiem, vissiltākajos guļammaisos, vislielākajās klasēs apguvām arī pirmo lekciju un tagad visi zinām, kā uzbrūvēt oranžu moku.

Pāris stundu miega un rīta rosme ar tādiem sarežģītiem vingrojumiem kā mākoņu stumdītājs (atliek ar nepacietību gaidīt oranžās rīta rosmes). Bet pēc brokastīm mūs sagaidīja darbs - krāmēt malku, gatavot ēst, pārkrāsot plakātus, palīdzēt te vai tur. Tā bija vēl viena iespēja iepazīties, jo brīdī, kad esi kādam padevis malkas pagales reizes simt, kaut kur no nogurušām rokām un netīriem cimdiem izveidojas īpaša saikne. Pat apziņa, ka šis fuksis ir no cita kursa, nemazina to prieku, vēlāk sasmaidīties fakultātē.

Kā jau Baldonē – pusdienās mums bija Baldones zupa. Apbrīnojams bija klusums, kuru pārtrauca vien lietus pakšķēšana brīdī, kad zupai pielēja svarīgāko sastāvdaļu, brīdī, kad tā kļuva par Baldones zupu.

Kā gan bez lietus? Brīdī, kad visvairāk vajadzēja pierādīt to, ka neesam sausiņi, lija. Virves vilkšana pa slapju zāli, futbols, kur meitenēm jāievēro vien divi noteikumi, frisbijs, kur var iegūt skatītāju simpātijas kūleņojot, un kalambols, kurā viss vienkārši notiek pārāk ātri.

Pasakaini! Jau pirmajās spēlēs parādījās spēles gars, un tad lietus vairs netraucēja. Traumas? Jā, protams. Interesanti? Pašsaprotami! Beigās pat nebija svarīgi vai zaudētas visas vai tikai divas spēles. Pēc šīm pāris stundām man šķita, ka visu mūžu esmu pazinusi savus komandas biedrus, traumas un nogurums pat tikai vairāk satuvināja.

Pēc smaga darba un sportošanas nakts trasīte šķita kā atelpa – šaut ābolus, dziedāt pašsacerētas romances, kas neapšaubāmi kļūs par hitiem, cept olu vai meklēt trīs zvaniņus. Atkal pāris stundu miega un pēc rīta putras savācāmies uz pēdējo kopīgo sapulci Baldonē. Teica lielos paldies un dāļāja dāvanas: arbūzu, sulas, muciņas alus un tīri praktiskas lietas. Vēl tikai oranža kopbilde un vācām kopā mantas, lai sēstos autobusos un brauktu atpakaļ uz Rīgu.

Es ne brīdi nebiju apšaubījusi, ka braukšu uz Baldoni, joprojām nezinu, kāpēc braucu, bet pilnīgi noteikti nenožēloju, ka biju!