Kādā saulainā janvāra rītā, kopīgi sapulcējoties Zeļļu parkā un izvietojoties organizatoru sarūpētajā busiņā, sākās ceļš uz netālo Baldoni jeb precīzāk - Riekstukalnu. Braucēju sejās vairs nemanīja ne sesijas rūpes, ne koju uzdzīves paliekas, tajās bija lasāms tikai priecīgs satraukums. Pēc nepilnas stundas busiņš ieripoja piesnigušā stāvvietā, no kuras pavērās skats uz nosnigušām nogāzēm, kuras aicināt aicināja atbraukušos viesus.

Pēc nelielām finansu operācijām kasē un nomā, bariņš fizmatu devās pretī dienas pirmajam uzdevumam - pacēlājam. Lai gan daži par labāku atzina kāpšanu kājām nekā bezrūpīgo turēšanos pie troses, kas veda pretī virsotnei, visi laimīgi nokļuva kalna galā.

Drošākie un pieredzējušākie nekavējoties metās lejā pa kādu no sešām nogāzēm, pārējie izvēlējas lēzenākās nogāzes, lai pilnveidotu savas braukšanas prasmes. Jāuzteic dažu puišu apņēmība, ierādot meitenēm, kas vēl neprata braukt ar sniegadēli, kas darāms.

Tiem, kas nebija meitenes, klājās grūtāk, jo lejā nācās tikt pašu spēkiem, taču, nokļuvuši lejā, visi izskatijās vienlīdz apmierināti un, berzējot apdauzītās vietas, varēja atkal mesties pretī kalnam.

Pēc četrām stundām, kad bija pienācis laiks doties projām, fizmatu kompāniju vairs nevarēja pazīt: aplipuši ar sniegu, slapji un apmierināti tie brauca pa visstāvākajām nogāzēm, un pat tie, kas atbraucot bija uzskatāmi par iesācējiem, tagad jau vairs nebija atšķirami no braukt pratējiem. Kad beidzot bija ieņemtas vietas atpakaļceļam, nogurums ņēma virsroku un ceļš uz Rīgu pagāja miegainās sarunās.

Paldies organizatoriem par labi pavadīto laiku.