Bija nakts. It neviena mākoņa. Sniegs demonstrēja savu lielo albedo. Tā atstarotā gaisma bija kļuvusi par Gurķa vienīgo glābiņu. Viņai nerūpēja, ka citām meitenēm bija tikuši skaisti vārdi, kā Čaklā Kāja, Saldā Oga vai Rozā Vaigs. Viņai nerūpēja Oša Mizas skarbie vārdi: “Tava putra garšo kā bifeļa mēsli!” Viņai nerūpēja pat Platā Lūša dusmās cirstā pļauka. To visu varēja paciest. Tas viss bija nieks, ja tikai Gurķis dabūja aizlavīties uz savu slēptuvi. Nakts lavīšanās uz šo vietu bija kļuvusi par viņas dzīvi. Par neko citu meitene nespēja domāt.

Nusaki cilts jau izsenis bija dzīvojusi Ziemeļamerikas centrālajā daļā. Tā bija pazīstama ar savām labajām gurķu ražām, pieradinātajiem lūšiem un vispārēju neiecietību. Un tieši apkārtējo neiecietība bija tā, kas sagādāja Gurķim problēmas. Viss, ko tie mācēja, bija gānīt meiteni par katru misēkli. Pat viņas vārds – Gurķis – bija dots par godu reizei, kad viņa pazaudēja visu gurķu ražu.

“Bet nekas. Šī nakts būs dižena!” meitene domāja. Beidzot Gurķis bija sasniedzis savu slēptuvi. Slēptuve ir diezgan neierasts vārds parastai klints sienai. Bet šī siena uz sevis slēpa TĀDAS lietas, par kurām zināja tikai pati meitene. Parastam garāmgājējam tie izskatījās pēc nesakarīgiem ķeburiem. Gurķis bija vienīgais cilvēks pasaulē, kas zināja, ka uz šīs sienas ir vienādojumi, kas apraksta ķermeņu kustību, gaismas laušanu un šovakar tur vajadzēja parādīties arī  “neīstajiem skaitļiem”.

Viņa satraukti paņēma sen atrasto krīta gabalu, lika to pie sienas… Bet tad viņu nosita lācis. Un visas Gurķa ģeniālās atklāsmes aizgāja līdz ar viņu. Par ziloni meitene nekad nekļuva un arī nemēģināja kļūt.