Rakstu šo otrajā vakarā kopš atgriešanās un tikai tagad es esmu uzveicis Pēcbaldones sindromu. Sāpoša galva, caureja, depresija un gribasspēka trūkums, tie ir pāris no simptomiem. Nožēloju, ka aizbraucu ? NEVIENU BRĪDI!

Pirmais septembris. Paspēlējām spēlītes Zeļļu ielā, kamēr pirmā grupa bija ceļā. Fukši tādi nedaudz kautrīgi, taču neviens to negrib izrādīt, un tādēļ visi piedalās. Priecājos, ka nebija vienkārši jāsēž un jāgaida autobuss pusotru stundu, bet bija par to padomāts. Pēc kādas trešās spēles nedaudz apnika un ar bijušajiem skolas biedriem devāmies pasēdēt uz soliņa un pasūkt kādu siltu āl. Tobrīd bija nedaudz jocīga sajūta, jo tā tomēr ir universitātes teritorija un apkārt staigā pasniedzēji un "lielie" fizmati. Bet viņi smaida, viss kārtībā. Rodas jocīgas priekšnojautas par Baldoni..

Ierodoties galā, ļoti sāpēja galva. Mr. Labdaris piedāvā man divus citramonus, no kuriem neatsakos, un eju gulēt sporta zālē. Pamodos, kad ārā jau bija tumšs un sāku novērtēt situāciju. Pieminēto fukšu kautrību var saskatīt tikai attālākajos zāles stūros, cilvēku skaits ar aliņiem rokās ir pieaudzis eksponentāli. Apkārt skan smiekli, cilvēki ir sadalījušies pa nelielām grupiņām, kuras ir izkaisītas pa visu zāli un tad vēl nedaudz ārā. Bet viņi smaida, viss kārtībā! Jocīgās priekšnojautas kļūst par ļaunu vīziju - būs traki. Ir arī.. Filma trūkst.

Otrā septembra rīts. Kāds fizmats mēģināja mani pamodināt (haha!) uz rīta rosmi vai kaut ko tādu. Bezcerīgi. Draugi ir iemācījušies, ka vienīgais veids, kā to izdarīt, ir ar aliņu. Vēlāk sadalījāmies grupās un sekoja darbs. Alus vēl. Nekad nebūtu domājis, ka baļķu mizošana var būt tik jautra padarīšana. Ar draugu un pāris iepazītiem, bet iepriekš nepazītiem, fukšiem nodibinājām komunistu partiju un organizējām darbu savā "šūniņā". Kaut arī mans personiskais uzskats ir "Darbs nav vilks, uz mežu neaizbēgs", lietas iet no rokas un pabeigto koku grēdas paliek arvien lielākas. Alus vēl, vēl. Kad mūs nāk atbrīvot no pienākumiem, negribas pat īsti iet, bet atkal sāk sāpēt galva. Rezultātā citramons un miegs.

Neliela atkāpe - manā stāstījumā var ievērot, ka es lietoju vārdus "es" un "fizmati", nevis "mēs". Varbūt tas tādēļ, ka es vienkārši esmu tāds cilvēks, bet visa pasākuma laikā man neizveidojās "hei, es esmu fizmats" sajūta. Tas notika tikai pēc pirmās tikšanās universitātē.

Tas pats stāsts, kas iepriekšējā dienā. Pamodos, kad ārā jau krēsloja, un vajadzību saraksta pašā augšgalā bija aliņš un vēlme nogaršot leģendāro fizmatu zupu. Nebij' ne vainas - vismaz četrus traukus izēdu. Par katras grupas priekšnesumiem neko negribu stāstīt. Neinteresēja, jo aktieriem-pašdarbniekiem ir tendences izbojāt jebkuru labu ideju. Pavisam cita lieta ir pašas leģendas no tām tuviem avotiem, kas ieskicēja fizmatu garu. Mērķis sasniegts, orgkomiteja! Vēlāk seko pudeļu šķindēšana, smiekli, Jēzus un fizmatu zupa..

Trešā septembra rīts. Kāds atkal aicina uz aktivitātēm (cik lineāri gan), pa miegam dzirdu, ka šoreiz tā tiešām ir rīta rosme. Ak, mans gots, kurš kaut ko tādu izdomāja ?! Būtu man teikšana, visiem jāizdala 0.5 minerālH20 un jāļauj gulēt līdz diviem.. Kad beidzot tomēr pamodos, izgāju arā un man pavērās pazīstams skats - starp benāriem un tukšām alus pudelēm, zālājā mētājās daudzas pa abām dienām pazaudētās filmas. Skaidrs,tātad neesmu vienīgais. Pēcāk devāmies uz apbalvošanu, saņēmām savus sūrā grūtā darbā nopelnītos alus (aleluja!) un žvākš - ar to brīdi arī beidzās baldone.

Visumā (organismu) satriecošs pasākums, par kuru vēl runās kādu laiciņu. Visas trīs dienas man bija izslēgts mobīlais tālrunis un nevienu brīdi neiedomājos par kādām raizēm, kas mani sagaida atgriežoties. Lūk, tā ir atpūta ;)