Bija pie mums ciemos atbraukuši tādi paši dīvaiņi kā mēs, tikai runāt vēl īsti nemācēja, visu laiku tikai kaut kādi "poiksi ksiksi". Tad nu, lai izklaidētu viņus un izklaidētos arī paši, nospriedām viņus sūtīt misijā jeb kvestā pa Vecrīgu.

Kaut kvests tika par dienu pārcelts, uz sākuma laiku visi gandrīz 50 somi ieradās laicīgi, tāpat, kā atbildīgie no mūsējiem. Vispirms visi aizgājām uz LU galveno ēku, kur varēja vērties zvaigznēs labi pārredzēt Vecrīgu. Tad sadalīja somus pa komandām un sūtījām ceļā pa kontrolpunktiem.

Pirmais bija kontrolpunkts pie Doma baznīcas. Tā bija mana vieta šajā kvestā, tāpēc izgāju krietni pirms somiem, tā kā nemācēšu aprakstīt viņu sejas pēc astro-torņa apmeklējuma. Sagaidīju pirmo grupu ar apsveikumu par manis atrašanu un devu viņiem uzdevumu - nodziedāt kādu somu dziesmu. Pirmā grupa veikli vienojās par "Evert Kupion" (atvainojiet, ja kādu burtu sajaucu). Tā bija pagara un melodiska dziesma par puisi, kas kā teicamnieks iestājās viņu fizikas institūtā un viņa dzīvi pēc tam. Novēlēju viņiem veiksmi meklējot nākamo kontrolpunktu - Lielo Kristapu pie Daugavas.

Tūlīt kā pirmā grupa pazuda aiz stūra, parādījās otrā. Viņi man nodziedāja mazu, īsu dziesmiņu par trusīti. Arī trešā grupa parādījās ātri un viņu dziesmas, gandrīz deklamācijas, tēmu varēja uzminēt no to pavadošajiem žestiem, tā bija par šķidrumu liešanu sev mutē.

Kādu brīdi gaidīju, vai neparādīsies ceturtā grupa, bet tādas nebija, tad devos noķert somus un pavērot, ko tie darīs citos kontrolpunktos un kā tiks galā ar papilduzdevumu - iegaumēt 5 Latvijas (nu labi, Vecrīgas) krogu nosaukumus un iemācīties vienu latviešu tostu.

Pie Lielā Kristapa, protams, neviena vairs nebija, noķēru somus atpūšamies starp kontrolpunktiem. Lielā Kristapa kontrolpunkta cilvēks, Ansis, pastāstīja, ka pie viņa, pēc neliela paskaidrojuma, ka Lielais Kristaps nēsājis cilvēkus pāri Daugavai, somiem bija jāpanēsā vienam otru. Pirmā grupa to esot darījuši ļoti jauki, visi vienā barā.

Vēl redzēju viņus Bastejkalnā, kur Juris viņus sagaidīja ar grūtāko uzdevumu - sadalīties pa 4 un sacensties tikšanā pāri Bastejkalna augšai, kuras laikā katra 4 cilvēku komanda drīkst pielikt pie zemes tikai 3 kājas. Somi nu atkal ņēma viens otru "pičpaunā" un godam veica arī pēdējo uzdevumu.

Viss noslēdzās ar atkal satikšanos un laimīga kvesta noslēguma nosvinēšanu. Tur somi varēja izmantot savas kvesta laikā iegūtās zināšanas un saukt "Priekā!" (kas viņu izpildījumā izklausījās pēc "prikā!").