Ir pagājis jau mēnesis kopš dienas, kad ieradāmies Zeļļu ielā 8, lai dotos pretī nezināmajam, kas mūs sagaida Baldonē. Nostāsti par Baldoni bija dzirdēti dažādi, bet nu katram bija iespēja pārliecināties pašam, kāda tad Baldone ir. 

Topošie Fizmati ieradās norādītajā vietā un laikā. Laiciņš, jāpiemin, bija jauks. Spīdēja saule, ik pa laiciņam kāds mākonis arī uzradās, bet nu noskaņojumu tas sabojāt nespēja. Visi tikām sapulcināti pagalma zālājā un tad aidā – sākās pirmās izklaides. Nedaudz iekustināti, bijām spiesti pārcelties uz kādu iekštelpu, jo negaidīti pārsteidza lietus. Viss turpinājās...

Tā kā Zeļļu iela nav gluži tas pats, kas Baldone, mēs viesmīlīgi tikām aicināti uz autobusiem, kuri tad mūs arī gandrīz līdz galam nogādāja. Autobusā jau iepazināmies ar Fizmatu dziesmām, kuras visus uzjautrināja. Mūsu uzdevums bija zināt tās no galvas, lai Aristoteļa svētkos visiem varētu parādīt, kas ir Fizmati. Izmesti gluži vai meža vidū, nokrauti ar paunām tad nu devāmies līdz galapunktam. Tie pāris kilometri lika mums izkustināt kājas pēc sēdēšanas autobusā. 

Baldonē mūs visus iedalīja pa grupām attiecīgi programmai, kurā studēs, lai jau pirms studijām saliedētu. Tādās komandās arī darbojāmies atlikušo laiku. Pirmās dienas vakarā svarīgais uzdevums bija prezentēt savu nodaļu, iejūtoties kādas filmas varoņu lomās. Kad jau bija iestājusies dziļa tumsa, bija iespēja doties uz observatoriju. Lai arī vakars likās vēss, atsaucība bija liela. Pēc observatorijas apciemojuma sākās tusiņš līdz rītam. Kārtīgi izdejojušies, izpriecājušies un labā garastāvoklī devāmies vismaz kādu stundiņu pasnaust, lai no rīta ar jaunu sparu varētu doties nākamajos uzdevumos.

Rīts sākās ar “mazu” sportiņu, tā saucamo rīta rosmi. Tas mūs it kā atgrieza reālajā dzīvē, ka tomēr veckursnieki valda pār šo pasākumu, jo viņi centās būt pēc iespējas nežēlīgāki un izdresēt kārtīgi (par to, cik labi sanāca, grūti spriest). Atgriežoties mūsu to dienu mājās – sporta zālē, varējām doties uzņemt spēkus ar čaklo biedru sagatavotajām maizītēm. Bija pienācis laiks arī pastrādāt. Nevar jau tikai izklaides. Un tā nonācām uz kalna, kur mūs sagaidīja darbs gan vākt kokus, zarus un vēl nez ko, gan stiprināt kalna nogāzi. Protams, ka dienas laikā neizpalikām bez izdaudzinātās Baldones zupas. Komandām saliedēties vēl vairāk palīdzēja sporta spēles, kur nu bez kārtīga atbalsta un uzticēšanās nevarēja iztikt. Un visam pipariņu vēl deva tiesnešu uzpirkšana, jo savādāk nevarēja cerēt uz labu iznākumu. Bet nu saprotams, ka fukši jāizmanto, kamēr ir dota iespēja.

Bija laiks vakara īpašajam uzdevumam – nakts trasei. Nakts trases uzdevumus grūtākus padarīja lietus, kas, liekas, speciāli uz šo pārbaudījumu sāka līt. Tāpat jau likās, ka daži no uzdevumiem vienkārši nav izpildāmi, bet tomēr viss beigās sanāca labāk nekā gaidīts. Pārsalušus, netīrus un nepatīkami ožam pēc purva mūs gaidīja aukstās dušas. Bet ko darīt, ja negribas ar dubļu kārtu uz miesas dzīvot savu turpmāko dzīvi līdz Rīgai. Pēc dušām gan dabūjām siltu tēju un maizītes, paralēli tam, pozējot vai ne tik daudz pozējot, pafočēties pie Fizmatu karoga. Tie, kurus nakts trase bija nedaudz nomocījusi, devās uz kopīgo guļas vietu, lai varētu nodoties sarunām ar jauniegūtajiem draugiem un biedriem vai pēdējās Baldones nakts miegam. Citi vēl kādu laiciņu sildījās pie ugunskura, pavadot laiku sarunās. 

No rīta notika kaut kas negaidīts. Kārtējā rīta rosme, bet šoreiz tikai tā norisinājās turpat iekš sporta zāles. Tas bija patīkami, jo neviens negribēja dzestrajā rīta stundā neizgulējies doties ārā. Rīta turpinājumā sekoja uzdevums ar spēku pierādīšanu veckursniekiem. Uzdevums – volejbola spēle. Kurš tad ir varenāks? Fukši vai vecie??? Un kāda tad varētu būt atbilde? Protams, ka veckursnieki uzvarēja, bet fukši ļoti sparīgi turējās pretī un punktu ziņā daudz ko neatpalika. Spēli interesantāku padarīja lietus gāze, kas izmērcēja visus spēlētājus vairākas reizes. Bet visu cieņu - arī lietus laikā visi turējās braši. Vēlāk devāmies uz kalnu, lai noskaidrotu un apbalvotu labākos. Uzvarētāji bija visi, jo ikviens kaut ko ieguva no šī piedzīvojuma. Katras komandas balva – garšīgais arbūzs – tika noēsts laikā, kad norisinājās apkārtnes sakopšanas darbi. Atstādami Baldoni tīru un gandrīz neskartu, devāmies mājup, paņemdami līdzi no šā pasākuma visu to labāko.
Milzumliels paldies jāsaka pasākuma organizatoriem par mūsu Baldoni, ka tā bija tieši tāda, kāda tā bija.

Emocijas un iespaidi, ko atstāja Baldone, ir tik pat dažādi, cik dažādi bija cilvēki, kuri ieradās Baldonē:

Kopā ņemot, ļoti patika. Iespēja gan iepazīties un saliedēties ar kolēģiem, gan izklaidēties, gan arī vienkārši atpūsties. Vienīgā lieta, kas īsti negāja pie sirds, bija tā uzpirkšana. Saprotu, ka tas viss pieder pie lietas un nav visam jāpieiet tik nopietni, bet man kaut kā pilnīgi zuda interese par tām sporta atrakcijām, jo pirms viena no uzdevumiem paziņoja, ka rezultātu būs grūti pārspēt, jo "mūs [tiesnešus] ir ļoti labi uzpirkuši" un sacensties uzpirkšanā man noteikti nepatīk. Varbūt vienkārši neprotu zaudēt. :) Bet kopumā tiešām patika! Liels paldies, labprāt piedalītos vēl kādā līdzīgā pasākumā!

Jāsāk laikam ar to, ka mani vēl ilgi māca šaubas - braukt vai nebraukt. No vienas puses biedēja tas, ka nebija neviena pazīstama cilvēka, kas brauktu līdzi. (Tomēr vēlāk izrādījās, ka ir gan.) Turklāt daži teica, ka tur esot prasta, masveida piedzeršanās. Un tomēr es nolēmu, ka vajag mēģināt un pieteicos šim braucienam. Īsumā par plusiem un mīnusiem varētu teikt tā, ka plusu bija daudz vairāk nekā mīnusu. Pirmkārt, man ļoti patika, ka bija tik daudz pasākumu un interesantu nodarbju. Jo īpaši varētu izcelt priekšnesumu veidošanu, kas palīdzēja iepazīt studiju biedrus, un nakts trasi, kas pati par sevi jau bija viens varens piedzīvojums. (PURVS bliež!!!) Arī gājiens uz observatoriju bija godam! Patiesībā, celšanās no rītiem bija vienīgie nepatīkamie posmi visā braucienā. =) Uz nākamajām Baldonēm vienīgi varētu piebilst: vajadzētu vairāk pasākumu, kuros varētu vairāk iepazīt studiju biedrus. Kopumā jāatzīst, ka tas bija lielisks pasākums un
UZ BALDONI NOTEIKTI IR JĀBRAUC!

Tas tik bija pasāciens! Tā man un noteikti daudziem citiem bija pirmā iepazīšanās ar to jauno un nozīmīgo, ko izvēlējamies turpmākos gadus un dzīvi apgūt. Un Baldone to pasniedza saistošākā veidā - ar smīnu un izaicinājumu. Skepse ātri pazuda, līdzko prātus aizņēma organizatoru meistarotie uzdevumi un, protams, izklaides(te būtu daudz, ko minēt). Tas viss ļāva atslābināties un droši vai ne tik uzsākt pazīšanos ar tiem daudzajiem, kas bija sabraukuši. Un aizbraukt smaidīgiem un drusciņ netīrākiem, galvenais "iemalkojot" to Fizmatu kopības un identitātes sajūtu. Protams, vēlreiz paldies organizatoriem, kas noteikti ir pelnījuši mūsu pateicību, kaut vai par to, ka atmiņā tagad par vismaz 1 piedzīvojumu vairāk. Paldies!