Kādu laiku pēc atgriešanas Zeļļu ielā no Fizmatu gājiena, Sarkanajā zālē sanāca vairāki studenti un vienai auditorijai neraksturīgi daudz pasniedzēju. Tur notika nevis kārtējā lekcija, bet, kā vakara gaitā atklājās, šogad otrā reize no, izrādās, trijām reizēm mācību gadā, kad Studenti un pasniedzēji vienojas.

Bet notika ne tikai vienošanās. Notika arī savstarpējs konkurss. No katras nodaļas (matemātiķu, datoriķu, fiziķu un optometristu apvienotās) bija viena pasniedzēju un viena studentu komanda. Bija arī kompetenta gandrīz nekorumpēta žūrija (bija daži kukuļošanas gadījumi), kuru veidoja bijušie studenti, kas vēl nebija pasniedzēji,kā arī neitralie studenti.

Vispirms komandas iepazīstināja skatītājus ar sevi un prezentēja komandas nosaukumu. Jau tur sākās galvu lauzīšana, jo dažas komandas izdomāja savus nosaukumus šifrēt. Komandas ātri vien tika pie citiem uzdevumiem, proti bija jāparāda bez vārdiem kāda pasaka. Pēc dažu pasniedzeju domām, mūsdienu jaunatne vairs pasakas nelasa, tādēļ dažas no pasakām tika paradītas pilnīgi citā gaismā, citas bija mazliet klasiskākas, bet visām bija pa kādam modernam akcentam. Kamēr komandas gatavojās rādīt savas pasakas, tika atbildēti daži jautājumi. Noskaidrojām, ka daži pasniedzēji nekādi nevar saplānot laiku, lai spēlētos smilšukastē, bet tur vislabāk ir vai nu cept un ēst kūkas, vai rakņāties. Atklājām arī to, ka grāmatai "Lingvistikas jautājumi latviešu valodā" ir gribētāji arī starp Fizmatiem, kā arī tādi, kas tās dāvinatājam liktu noprast, ka tā varētu nebūt tā interesantākā grāmata.

Pēc pasaku demonstrācijām komandas pēkšņi metās virsū skatītājiem un iesaistīja tos dažādās rotaļās. Skatītāji iesildījās ar "Kas dārzā?", tika galā ar sadalīšanu pa tradicionālas orientācijas pārīšiem, lai panāktu, ka pasniedzējs skrien pakaļ studentiem, tika sapiņķerēti tā, ka pie atpiņķerēšanas bija jāsāk domāt, vai tā ir p vai np problēma un jāilgojas pēc speciālistiem attiecīgajās jomās, spēlēja modernu "Ādamam bij' septiņ' dēli" versiju ne nu gluži profesionāla kora pavadījumā, vēroja, cik grūti ar aizcepurotām acīm atšķirt vienu fizmatu no cita fizmata līdz beidzot izdejojās ar draugiem vai ar cisu maisu.

Bet ar to vel viss nebeidzās. Tad komandas varēja uzdot citām komandām dažādus jautājumus. Studenti vaicāja pasniedzējiem, vai viņi var pateikt, kurš students ir kurā kursā, pasniedzēji no studentiem noskaidroja, ka visi ir kā Karlsoni - vīri labākajos gados. Jautājumu bija daudz un daudzi no tiem tiem tika lieliski atbildēti, skatītāju rindas ik pa brīdim pāršalca kārtējais smieklu vilnis.

Pēdējais uzdevums katrai komandai bija attēlot (uzzīmēt) studentu pagātnē, tagadnē un ideālo studentu. Tur nu gāja kā eksāmenā - dažu atbildes bija sasniegusas tādu abstrakcijas līmeni, ka sakarību ar uzdevumu jau bija grūti saskatīt, citiem savukārt bija ļoti viegli saskatīt līdzības uzdevuma izpilde, tā kā gan jau bez norakstīšanas neiztika, bet daži, kaut bija pacentušies, vienkārši nebija zinājuši, kāds izskatās plosts.

Visbeidzot kompetentā žūrija devās sarēķināt vērtējumus, lai varētu pienācīgi apbalvot labi pastrādājušās komandas, kā arī noskaidrot, vai pasniedzēji spēj sacensties ar studentiem, kad tiek nostādīti līdzīgās situācijās. Kādā uzdevumā bija paspīdējusi katra komanda, bet dažas komandas bija paspīdejušas vairākos uzdevumos, nekā citas. Un kā nu bijis, kā ne, pirmās vietas tika pasniedzēju komandām, tā kā mums no viņiem vēl daudz ko mācīties. Suvenīriņus par piedalīšanos dabūja visu komandu dalībnieki, kā arī kompetentās žūrijas locekļi. Sirsnīgs paldies tika arī pasākuma vadītājiem. Patiess prieks bija pēc pasākuma no pasniedzēja dzirdēt, ka pasākums ir izdevies