Pirmais, ar ko asociējas bērnība, katram cilvēkam ir pasakas, taču mana bērnības mīļākā grāmata bija "Cieto riekstu vācelīte" - bērnu matemātiskie uzdevumi. Katru vakaru pirms gulētiešanas es risināju četrus uzdevumus - tā bija mana "pasaka". Vēlāk, septiņu gadu vecumā, es iepazinu tādu spēli kā šahs, kur man arī bija jāskaita, šoreiz ne skaitļi, bet figūras. Visu manu šaha dzīvi mana mīļākā figūra bija "Zilonis". Kad man bija divi "Ziloņi",tad tā nebija vien divkārša laime, bet vismaz desmitkārtīga, jo tie bieži man palīdzēja uzvarēt ne vienu vien partiju. Skolā man arī ļoti veicās ar matemātikas skolotājiem, tāpēc es nolēmu, ka savu turpmāko dzīvi es vēlos saistīt ar šo supervareno priekšmetu. Tā sākās mana jaunā dzīve - "FIZMATDZĪVE".

Protams, šo dzīvi es biju iedomājusies pavisam citādāku. Nekādā gadījumā negaidīju pirmajā lekcijā  MATRICAS. Manas pirmās domas bija "KO ES ŠEIT DARU?", bet ar laiku šī iekšējā panika norima. Nekad nebiju domājusi, ka kojās dzīvot ir tik forši, pusminūtes attālums līdz fakultātei ir lielākais bonuss, ko jebkad var sagaidīt no kopmītnēm, taču pat tas nepalīdz man nekavēt lekcijas. Arī pasniedzēji šeit ir fantastiski, var redzēt un just, ka viņiem patīk un viņi izbauda to mirkli, kad pasniedz savu priekšmetu, turklāt viņi zina un saprot savu priekšmetu, kā es reizināšanas tabulu, pat labāk. Par šo vien katram no viņiem var celt pieminekli, un tas vēl nebūtu nekas, salīdzinot ar to, ko dara viņi. Savā neiespējami ātrajā tempā viņi vēl paspēj iemācīt ne tikai zinātni, bet arī dzīvi. Pat vienkāršs J.Bula teiciens, "Mēs maksājam par nezināšanu,"  motivē studentus mācīties un pilnveidoties. Laikam ejot, es sapratu, ka mācīties var un nav tik grūti, pat programmēšanas pasniedzēja V.Vēža "šausmīgie" mājas darbi vairs neliekas tik šausmīgi. Paliek laiks arī foršajai SP, kura rada šo "mājas" sajūtu, kas palīdz un atbalsta grūtajos brīžos. Tā ir vieta, kur tu vienmēr vari iemācīties kaut ko jaunu, sākot ar sava viedokļa aizstāvēšanu līdz pat balles rīkošanai. 

Rakstot šo stāstu, kas nav viegli cilvēkam, kas, pabeidzot skolu, cerēja, ka nekad dzīvē vairs nerakstīs sacerējumus, varu droši teikt, ka "ES ESMU FIZMATU PATRIOTS UN AR KATRU DIENU IEMĪLU ORANŽO KRĀSU ARVIEN VAIRĀK!"  Ceru, ka sarežģītās sesijas man nestāsies ceļā un  ļaus šeit palikt līdz galam.