Oksfordas eksperimentā piedalījās 24 jauni cilvēki, kas sešu nedēļu garumā katru dienu pusstundu nodarbojās ar žonglēšanu. Gan pirms, gan pēc eksperimenta tika testēta nervu darbība dalībnieku smadzenēs un centrālā nervu sistēma. Izrādījās, ka žonglēšana ir izraisījusi spēcīgu parietālās daivas un orientācijas asociācijas zonas attīstību. Šī smadzeņu daļa ir atbildīga par acu un roku savstarpējo koordināciju.

Pats labākais izrādījās tas, ka visi izmēģinājuma dalībnieki uzrādīja vienādus smadzeņu attīstības rezultātus. Tas nozīmē, ka nav svarīgi, cik labi kāds prot žonglēt, galvenais ir to darīt! Svarīgākais ir pats smadzeņu mācīšanās un uztveres process, nevis treniņš.

Tika konstatēta arī pelēko daļiņu attīstība, tomēr abu vielu attīstība nav savstarpēji atkarīga. Lai iemācītos žonglēt, nepieciešama gan nervu šķiedru, gan nervu šūnu līdzdalība. Ja attīstītos tikai nervu šķiedras, mēs gan varētu ātrāk kustēties, taču ir nepieciešama nervu šūnu darbība, kas nodrošinātu to, ka rokas izvēlas pareizo pozīciju.

Varam formulēt galvenos žonglēšanas ieguvumus:
* Smadzeņu augšana;
* Ķermeņa komforts;
* Stresa noņemšana;
* Koncentrēšanās spēju uzlabošana;
* Interesanta nodarbība;
* Mācīšanā spēju uzlabošana.

Žonglēšanas pirmsākumi meklējami Ēģiptē, kur zīmējumos uz kapenēm ir redzamas sievietes, kuras mētā bumbiņas pa gaisu. Šis laiks datējams apmēram no 1994. līdz 1781. gadam pirms Kristus. Mūsdienas žonglē ne tikai cirkā. Katru gadu notiek dažādas sacensības starp cilvēkiem, komandām. Viena no pasaules lielākajām federācijām ir The World Juggling Federation.

Vēl ir tāda interesanta lieta, ka žonglēšanu var aprakstīt matemātiskā formā. (Starp citu tā arī ir vistīrākā fizika, vai ne? Uz Mēness taču katrs varētu būt pasaules klases sportists šajā jomā!) Sīkāk par to var apskatīt materiālā.

Žonglēšana ir arī veids, lai radītu iespaidu uz citiem, jo tomēr tā ir reta parādība. Bet ne visās valstīs. Piemēram, Francijā žonglēt ir kā mums zeķes adīt. Tur regulāri notiek dažādi pasākumi un sacensības.

Varu garantēt, ka iemācīties žonglēt vismaz ar 3 bumbiņām var jebkurš. Kas ir nepieciešams, lai apgūtu šo prasmi? Pacietība, pacietība un vēlreiz prakse. Bumbiņas ir jāsviež un jāceļ no zemes simtiem, pat tūkstošiem reižu, lai rezultāts tiktu sasniegts. Taču, ja runājam smadzeņu treniņa jomā, galvenais nav rezultāts, bet gan pats process, kad cilvēks tieši mācās to darīt. Viens no pamatlikumiem, lai iemācītos žonglēt, ir – neskaties līdzi bumbiņu trajektorijai. Jāskatās ir tikai uz to vietu, kur bumbiņas ir to trajektorijas augstākajā punktā. Rokas pašas atradīs, kurā vietā noķert bumbiņu. Arī, piemēram, tenisā – vai tad kāds ir redzējis, ka spēlētājs grozītu līdzi galvu raketes kustības virzienam?
No malas tas var izskatīties diezgan vienkārši. Kas tad tur tik grūts – mētāt bumbas pa gaisu. Bet teikšu godīgi – iemācīties ar katru +1 bumbiņu prasa diezgan ilgu laiku. Tā ir kā funkcija: +X bumbiņa rada +X2 lielākas grūtības. Kā jau arī citos sporta veidos ir traumas, tā arī šeit. Var smuki dabūt pa acīm, degunu, apdauzīt pirkstus, un vēl daudz ko citu. Bet šīs traumas var rasties tad, ja līmenis ir 4+ vāles, riņķi, 5+ bumbiņas. Katrā ziņā, ja gribat, lai prāts būtu asāks un smadzenes strādātu labāk, iesaku pamēģināt. Jums nebūs ko zaudēt.

Spilgtākie piemēri no pasaules klases žonglēšanas.

Avoti: BBC news, Lifehack.org