Tas bija 1991, tehniski pirmais gads, kad iestājāmies un pēdējais gads, kad visu septembri tika rīkots "Studējam kolhozus!". Vietējais policists Freimanis sadalīja mūs darba grupās, bet mēs viņam pa nakti neļāvām gulēt, jo mums nepatika viņa sadalījums.

Tā kā mēs dzīvojām atsevišķi no meitenēm,kas dzīvoja kādus 800m tālāk, pāri krustojumam, tad parasti sanāca iet garām Freimaņa mājai un neatkarīgi no tā, cik bija pulkstenis - 00:00, 02:00 vai 04:00 naktī, un mēs tur tāds bariņš, parasti 10 - 30 cilvēki, katru nakti uz trīs, četri reizē saucām: "FREI-MA-NI!!" Freimanis gan īpaši neatsaucās, tomēr varēja just, ka viņš mūs ir sadzirdējis.

Pienāca kolhoza pēdējā nedēļa, kad visu laiku lija lietus. Trešdienas vakarā tika rīkota pirts, bet nākamajā dienā uz darbu, protams, neviens nebija spējīgs aiziet. Piektdienā mēs bijām nolēmuši, ka pēdējo dienu tomēr vajadzētu tā kārtīgi pastrādāt. Deviņos no rīta mums pakaļ atbrauca autobuss, bet diemžēl lielākā daļa ar iepriekšējo maršrutnieku bija aiztinušies mājās.

Bet nebija jau arī tā, ka neko neizdarījām. Sienu novācām, kartupeļus norakām, bet, tā kā darbi negāja, tad arvien sākām skatīties, kā to visu nedarīt. Pēc diviem mēnešiem mums paziņoja, ka kolhozs ir paputējis. Parasti visiem tika izmaksāta arī kaut kāda nauda, bet mums pateica, ka esam visu pārtērējuši. Arī kuratoram, kuram pienācās 200 rubļi, nekas netika samaksāts.

Stāstīja: Uldis Šteinbergs