Publicēts: 1999.gada pavasaris "Fizmatziņas" Nr.11 Special

"Šveikā" ir dziesma par cietumu, kurā teikts, ja tur nav būts, tad nekur nav būts un no tevis neiznāks pat kārtīgs... Nu jā. Un līdzīgi ir ar kojām: ja tu kā students neesi padzīvojis kojās, nebūsi izbaudījis īsto studenta likteni. Tā nav slavas dziesma kojām, bet gan dzīves nepieciešamība, kas var būt pat patīkama.

Svaigi cepts studentiņš - fuksītis - ar smagu somu un svarīgāko iedzīvi ierodas kojās. Pie komandantes saņēmis vadošos norādījumus un istabiņas numuriņu, fuksītis dodas iekarot savu apdzīvojamo platību. Dažiem jaunajiem paveicas okupēt brīvu istabiņu, vienai daļai nākas iepazīties ar kādu "veco" iemītnieku, kas var būt gan pretimnākošs, gan ne tik ļoti. No šiem "vecajiem" arī savs labums - ātrāk iepazīsi kojiniekus, ja vien viņš nav baigais grāmatu tārps, kas pie kojiniekiem negadās pārāk bieži.

Es tikai kojās pirmo reizi iepazinu tādu dabas brīnumu, kas jautri vicinot ūsas, notiesā manu maizes šķēlīti. Citreiz vannas vietā viņi izmanto manu tējas krūzīti. Izrādās, pat iepriekšējās vasaras prusaku izdzīšanas programma nav pilnībā izdevusies, jo viņi atkal ir klāt. Bet pie visa pierod. Pierod meditēt zem dušas krāna, kad pēkšņi pazūd karstais ūdens, pierod, sēžot tualetē, ar vienu roku pieturēt durvju rokturi, ja nu noplīsušā durvju krampīša dēļ kāds gribēs piebiedroties pasēdēt tieši uz tava podiņa.

Dažs fuksītis apbrīnojami labi ar to visu aprod un drīz vien meklē pazīšanos ar zaļo pūķīti vai citus medību laukus. Māmiņas modrā acs taču vairs neuzrauga. Dažs "klusais bērns" vēro tādu aktīvistu un, pieņemot to par normu, seko jau iemītajās pēdiņās. Dažs jau pēc pāris nedēļām meklē istabiņu pie kāda tantuka. Bet - izdzīvo stiprākie. Nākas iepazīties ar tādu parādību kā pāris negulētas naktis, jo ļoti daudzām istabiņām tomēr sanāk pat četri kaimiņi. Un, ja kaut vienā no šīm istabiņām notiek svinības, nāksies žēli noklausīties, kā viņi svin, bet tu pūlies aizmigt. Vēl lielāks niknums, ja tavi istabas biedri saldi šņākuļo.

Šogad nolēmu ar to cīnīties. Nē, censties apskaidrot kaimiņus, ka tev rīt agri jāceļas, nav vērts. Tāpat šādu teikumu nesapratīs. Nopirku ausu aizbāžņus. Ticiet vai nē, bet lielo troksni noslāpē, un arī modinātāja skaņa aizplūst tālumā. Vēl viena koju parādība - istabā, kurā jādzīvo četriem, mitinās 5, 6, u.t.t. Arī šo faktu daži akceptē, daži nē.

Kojiniekiem ir samērā laba humora izjūta. Ja no rīta, aizpampušām acīm ej uz tualeti un redzi, ka koridora galā aiz loga karājas kāda pašnāvnieka kājas, neuztraucies. Vispirms paskaties uz augšu, vai ir arī pārējais ķermenis un tikai tad bļauj.Pa logiem izlidināti kompji arī nav brīnums. Ja vārot saldu mannā putriņu, to vēlāk atrodi sāļu, nebrīnies. Kāds gribējis "izpalīdzēt", domājot, ka tā ir kāda savdabīgas konsistences mērce.

Laika gaitā var iepazīt dažu labu "mūžīgo studentu". Nekad šeit nav garlaicīgi. Pat, ja izdodas istabiņā palikt vienam, vari vienmēr atrast vēl kādu vientuļo, kas palīdzēs vientulību likvidēt. Kojās vienmēr var atrast iepriekšējo gadu kontroldarbu variantus, laboriņus, pat vērtīgus špikeru komplektus u.t.t. Kā zināms, pasniedzēji nav tik čakli, lai katru gadu mainītu uzdevumus. Jau ejot pie pasniedzēja uz pirmo lekciju, zini viņa vēsturi, ieradumus, plusus un mīnusus.

Tātad, kojām ir savi jaukumi, savi sliktumi, tā ir vērtīga izdzīvošanas pieredze. Un ja tev kādreiz nav ko ēst, kā teica Kaupers, kaimiņam vienmēr atradīsies pāris kartupeļu.’

Dace Linde