Kas šādam notikumam par iemeslu?

Es, mazākā un jaunākā šī brīža vadītāja Rota, gribēju smelties gudrības un iedvesmu dzīvei un jauniegūtā amata pildīšanai. Un kurš gan labāk par tiem, kas izgājuši to pašu skolu, var sniegt atbildes uz maniem jautājumiem?

Vakars sākās plkst. 20:00 un vienīgie, kas ieradās laicīgi bija Jānis Ratnieks un Valdis Zuters. Apskatījuši jaunās fizikas ēkas pirmā stāva telpas, vīri turpināja izklaidēties fakultātē, līdz, brīnumainā kārtā, visi viesi ieradās līdz 20:30 un pasākums sākās - necerēti agri.

Vakara gaitā noskaidrojās, cik ļoti ir mainījusies FMF SP vienas dekādes laikā. Vislielākās pārmaiņas radīja LUSP ierosinātais noteiktais biedru skaits (šobrīd FMF SP ir 25 biedri) un LUSP piešķirtais budžets fakultāšu SP. 

Kāpēc tā ir milzīga pārmaiņa?

Pirms šīm divām lietām FMF SP biedri bija visi, kas vēlas tādi būt, un, lai iegūtu kaut vismazākos līdzekļus, bija jāpieliek pamatīgas pūles un radošums, jo budžeta kā tāda vienkārši nebija. Šī patiešām bija pilnīgi brīvprātīga bezpeļņas organizācija. Mēs šobrīd dzīvojam pilnīgi citā situācijā, kā pirms 10 gadiem.

Bet ne jau tikai viedi stāsti par pagājušajiem laikiem bija visa vakara saturs, galvenokārt, es uzdevu jautājumus un pārējie centās uz tiem atbildēt. 

Sev par brīnumu, izrādās, ka neviens no vadītājiem (vismaz tie, kuri izteicās) pa īstam nekad nav gribējis būt šajā amatā. Viņus pamudinājuši līdzcilvēki un pašu atbildības sajūta. Šajā jautājumā mani it īpaši nošokēja Valdis Zuters, kurš tagad zina, ka vadīšana nav viņa lieta, un priecājas, ka sapratis to jau studiju gados FMF SP, nevis vēlāk darba dzīvē.

Vēl viens interesants moments bija sarunā par SP vadīšanu apvienojumā ar darbu. Īsumā: to vienkārši nevajag apvienot. Gandrīz visi, kuri sākuši strādāt SP vadīšanas laikā, to nožēlo, jo nevar kvalitatīvi strādāt, mācīties un vadīt SP vienlaicīgi. Kādā brīdī viena no trim lietām gūs pārsvaru pār pārējām, un tas novedīs neceļos.

Protams, sarunas gaitā bija neiespējami pieskarties šobrīd nelaimju vajātajam LUSPam. Nonācām pie secinājuma, ka labāk vispirms izdarīt visu, ko vien sirds kāro tepat FMF SP un pēc tam doties tālāk uz LUSP, ja ir tāda gribēšana. Otrādā secībā zūd burvība. Tomēr nevar aizmirst draudzēties ar citām fakultātēm, kaut vai tikai tāpēc, lai saprastu, ka Fizmati patiešām ir vislabākie.

Kad saruna jau bija iekarsusi, vadītājiem pievienojās arī Kirils Solovjovs. Viņš beidzot aizgājis no aktīvas dalības Studentijā un nonācis pie atziņas, ka SP ir simulācija īstajai dzīvei jeb - ne tikai studenti neprot un tiem nesanāk izdarīt lietas, to dara visi. Pārējie, protams, piekrita šai atziņai, bet nedaudz sasmējās par Kirilu, kam bija nepieciešami teju 10 gadi, lai šo kopsakarību saprastu. 

Šai atziņai pievienojas viena cita - Vitas Dukas un Andra Stīpnieka - atziņa, ka SP ir smilšu kaste, kurā var izmēģināt trakas lietas, kurām citos apstākļos sekas būtu jūtamākas un ar ilglaicīgākiem rezultātiem. Ja ko izdarīs vai neizdarīs SP, neviens tev galvu nost neraus, būs gūta vien vērtīga pieredze.

Un tāda lieta kā pēctecība - tas ir mīts. Varbūt liekas muļķīgi, ka katru gadu cilvēki uzkāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, bet tā tam ir jānotiek. Cilvēki nemācās no citu kļūdām tik labi kā no savējām. Un, iestāstot nākamajai paaudzei, kāpēc jādara tā kā stāsti, nevis savādāk, ir pilnīgi nepareizi, jo tas viņos neveido pilnīgi nekādu izpratni par lietām, bet gan truli iemāca pašu izdomātus noteikumus. Piekrītu, ka kaut kādai pēctecībai ir jābūt, bet tā ir vajadzīga tikai tradicionālos pasākumos un ar organizācijas vispārējo vīziju un virzību, ne ar ko diži vairāk.

Vissvarīgākais jautājums, ko uzdevu, jau balles mūzikai skanot fonā, bija: 

Nebūšu skopa un padalīšos ar iegūtajām atbildēm. Vissvarīgākās lietas, lai SP spētu funkcionēt kvalitatīvi ir: entuziasms; pacietība; brīva atmosfēra jaunām idejām; mazāk LUSPa un vairāk FMF SP; tradīcijas un pēctecība (iepriekš norādītajā formā); oranžums; sēdes; iekšējie SP pasākumi; vairāk izmantot sociālos tīklus FMF popularizēšana un duālisms (spēja vadītājam būt gan atbildīgam un prasīgam, gan cilvēcīgam, protot izmantot īsto attieksmi īstajā brīdī), ka arī šobrīd - Rota!

Vakara noslēgumā katram vadītājam uzdāvināju mazu dāvanu - ielūgumu uz balli un disketi, lai mazliet atgādinātu, ka ne pie visa patīkamā var tik viegli tikt klāt.

Gribēju vēl tikai pateikt paldies vadītājiem par idejām un to, ka devāt man mazliet vairāk drosmes darīt oranžas lietas un spēcīgus darbus!

P.S.

Esmu diezgan lepna, ka izpildīju šo ieceri ne tikai pati sevis dēļ, bet arī tāpēc, ka visi tagad mīl Kirilu.