FMFSP portāls

Izvēlne

Meklēšana

Aptauja

Kas Tev parasti ir somā?
airis - vienmēr var noderēt
divi ķieģeļi un mellenes, kuras nedrīkst saspiest
grāmata “Idiots" un (ožamais) spirts
neteikšu..

Rezultāti

Foto

2016. gada 9. maijā 14:58 

Laivu Brauciena stāsts (2)

Bija 2016. gada vasara. Nesen izveidotā Eiropas Savienība jau ir daudzmaz apvienojusi kādreiz sašķelto Eiropu, tomēr ir izveidojušās saspringtas attiecības ar blakus esošo Krieviju, kura netika aicināta, kā viena no savienības dalībvalstīm. Tieši Melnās jūras apkārtnē militārās sadursmes sit visaugstāko vilni, bet tikmēr Baltijas jūras reģionā apšaubāmi tirgoņi, sīki bandīti un citi salašņas izlēma uzpelnīties no uzliktā embargo un vest starp karojošajām pusēm kontrabandu, un nodrošināt transportu Turku spiegiem.

Skaidrs, ka vairums kaujas spējīgie kuģi jau tika draftēti kara vajadzībām, un iepriekš minētie vieglās naudas kārotāji kuģoja ar dažāda lieluma laivām, kuras pārsvarā bija īrētas, un tās bija piemērotas kontrabandistiem, jo bija mazas un nemanāmas, bet, līdz ar to, tām trūka jebkāda bruņojuma.

Iespēju aptīrīt nepieredzējušus kuģotājus es - bēdīgi slavenais Kapteinis Ratnieks, kurš pat vienu dienu no sava mūža nav veltījis godīgam darbam - nelaistu garām pat par pusstopu un piekritu sadarboties ar Kapteini Labsajūtu, līdzko viņš man pastāstīja par notiekošo. Gatavošanās darbi sākās jau nākamajā dienā, un mēneša laikā mēs bijām savākuši komandu un visus nepieciešamos resusus, lai iedzītu šausmas jūrnieku sirdīs. 

Mums bija divi kuģi. Viens no tiem bija negants laupītājs, kuru mēs uzbūvējām uz vietas no līdzi paņemtajām pieclitru plastmasas pudelēm un uz vietas atrodamajiem baļķiem. Tas bija liels, smags, lēns un bija nokrauts ar ieročiem un asinskāru apkalpi, kura bija gatava likt ieročus lietā. Otrs bija kravas kuģis, kurš tika vilkts aiz mūsu flagmaņa, un tam pat nebija apkalpes. Tajā bija sakrautas visas mūsu lietas un vēl rezervēta brīva vieta visam zeltam un sudrabam, kuru plānojām salaupīt.

Savu sirojumu mēs sākām 29. aprīlī, un pirmās četras stundas pavadījām vācot baļķus un pūšot pudeles, lai varētu uzbūvēt mūsu flagmani. Jāatzīst, ka, bez atsaucīgo lietuviešu palīdzības, mums būvdarbi būtu ievilkušies, jo pirms tam mēs daudz laika veltījām spriežot, kas īsti ir tas, ko mēs cenšamies uzbūvēt, bet lietuvieši uzreiz ķērās pie lietas un sāka naglot un siet visu kopā. Rezultāts gan nebija pārāk labs, bet vismaz mēs varējām doties ceļā.

Lietuvieši noskatījās, kā mēs sasēžamies uz plosta, un, sapratuši, ka tas tur mūs virs ūdens, varēja doties prom bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tomēr mūsu iegrime bija liela un airi mazi, tāpēc kustība uz priekšu bija nejēdzīgi lēna. Diemžēl neko nevarēja darīt lietas labā, jo bija tā, kā teica Kapteinis Labsajūta: "Mūsu rafts ir kā Amerikāņu alus - ļoti tuvs ūdenim." Ja mēs kaut ko pieliktu klāt, tad viss paliktu tikai sliktāk, bet, ja mēs noņemtu kaut ko nost, tad mūsu pakaļas būtu ūdenī. Turklāt, lai normāli kustētos uz priekšu, mums vajadzēja apsēsties uz rafta īpašā formācijā, kas radīja pareizo iegrimi, un visiem bija ērti. Divi cilvēki airēja, un trešais vai nu laboja kuģi, vai arī dziedāja dziesmas un motivēja pārējos divus airēt ātrāk.

Vienīgais cilvēks, kurš mūs apdzina kopš mūsu izbraukšanas brīža, bija kāds no organizatoriem, kurš teica, ka mums ir jāpasteidzas, jo mēs, visticamāk, netiksim līdz nometnei. Ha, mums nav bail no viņa un tiem smieklīgajiem draudiem, bet, lai viņš saprastu, ka mēs esam nopietni jūras vilki, tika izšauts brīdinājuma šāviens no kartupeļu lielgabala. Par nelaimi, lādiņš neaizlidoja nekur tālu, bet no lielgabala nosprāga nost skrūvējamā daļa un iekrita ūdenī.

Kaut kur pa ceļam, es sapratu, ka esmu pazaudējis savu cepuri, un tas mani padarīja ļoti drūmu. Arī Kapteinis Labsajūta nebija pārāk apmierināts ar mūsu kustības ātrumu un Admirālim bija skaidrs, ka šodien neizdosies nevienu aplaupīt, tāpēc varētu teikt, ka morāles līmenis bija visai zems, tomēr mēs stiprinājām sevi ar domu, ka spēja pārvarēt grūtības ir tā, kas padara mūs labākus par pārējiem. Mēs pa ceļam bieži mēdzām fantazēt par to, cik lielu daļu no ceļa mēs jau esam veikuši. Saulrietam tuvojoties, domājām, ka varbūt esam pusē, varbūt ir veiktas jau divas trešdaļas no ceļa un pēc pāris stundām mēs jau būsim nometnē, bet vēlāk mēs sapratām, ka, visticamāk, nebijām veikuši pat trešdaļu no kopējā ceļa.

Neilgi pēc saulrieta, bet pirms tumsa vēl bija iestājusies, mēs izvēlējāmies nepareizo ceļu pa krācēm un uzsēdāmies uz akmens. Tikai tad mēs sapratām, kas ir īstas grūtības, tomēr, pēc desmit minūtēm bez pārāk lielas saslapināšanās, mēs tikām nost. Un kamdēļ? Tikai, lai varētu uzsēsties uz nākamā akmens nelielu gabaliņu tālāk, bet šoreiz nebija tik viegli, un, lai tiktu ārā no šīs šaurās bezizejas, mums nācās cīnīties ilgāk, turklāt beigās mēs visi dabūjām iebrist ūdenī vismaz tik daudz, lai saslapinātu kājas. Aiz nākamā līkuma pavisam pēkšņi, vai jūs spējat tam noticēt, mēs atkal uzsēdāmies, bet šoreiz tās īsti nebija krāces, tas bija vispārīgs seklums, kuram mēs nespējām tikt pāri. Iepriekšējās neveiksmes gan bija tikai stiprinājušas mūsu bravūru, un mēs nepadevāmies līdz brīdim, kad mūsu raftam salūza viena no galvenajām nesošajām daļām, un tad mēs izdomājām, ka ir pienācis laiks mest mieru.

Jāatzīst, ka mēs jau bijām tik draņķīgā situācijā, ka padošanās vairs īsti nebija opcija. Slapji un noguruši, mēs sēdējām uz sava flagmaņa vraka bez iespējas tikt krastā, bez siltām drēbēm, tumsā bez apgaismojuma un domājām, ko darīt tālāk. Brist uz krastu negribējās un iet pa tumsu līdz nometnei vēl jo mazāk. Vienīgā saprātīgā alternatīva bija visiem trim, kopā ar mūsu mantām, sēsties divvietīgajā piepūšamajā laivā, kuru vilkām aiz sevis, bet vispirms to bija nepieciešams kārtīgāk uzpumpēt, kas arī tika darīts. No mūsu salūzušā kuģa vraka Kapteinis Labsajūta pumpēja gaisu iekšā piepūšamajā laivā, kamēr Admirālis to turēja. Es tikmēr novilku zābakus un izlēju no tiem ūdeni, kā arī nodziedāju Shipwrecked, kas tajā brīdī bija ļoti tematiski. Pēc 20 minūtēm mēs bijām gatavi doties tālāk, cerībā, ka nometne vairs nav tālu.

Lieki piebilst, ka trim cilvēkiem divvietīgā laivā ar visām mantām vietas ir par maz. Nezinu, kā pārējiem, bet man kājām bija neparasta sajūta - kaut kas pa vidu starp nejušanu, nosalšanu, tirpumu un mitrumu. Mūsu situāciju vēl jautrāku padarīja tas, ka mūsu piepūšamajā laivā bija cirvis, divi zāģi, vairāki naži un naglas, turklāt viena no naglām bija pazudusi no manas vestes kabatas un valdīja uzskats, ka tā mētājas kaut kur piepūšamajā laivā. Kā arī, mēs aiz sevis vilkām trīs maisus ar pudelēm un izskatījāmies pēc kontrabandistiem, kurus paši bijām ieradušies aplaupīt.

Ap vieniem naktī mūsu spēki bija izsīkuši, un mēs sapratām, ka pat, ja mēs šovakar nonāksim nometnē, tad tāpat dosimies pa taisno gulēt. Vēl mūsu modrību un veselo saprātu grāva apkārt valdošā tumsa. Mēs dzirdējām nometnes balsis aiz katra nākamā līkuma, tumsā redzējām ērmus, un ik pa brīdim ūdenī ieleca kāds bebrs, kurš mūs izbiedē, un, kaut arī pie tā varēja pierast, tas tāpat darīja nemierīgu. Pat sākām ticēt, ka tas ir viens un tas pats bebrs, un viņa mērķis ir mūs visus nogalināt, jo patiesībā mēs esam draņķīgas šausmu filmas galvenie varoņi, un kādā brīdī bebri būs mūsu laivā, un tad mēs tos slaktēsim, lai gan patiesībā nekādu bebru nav, un mēs vājprātā galinātu cits citu. 

Kaut kad šīs mentālās lejupslīdes vidū, mēs sākām dziedāt Barret's Privateers, kas jau atkal radīja pareizo noskaņu. Tāpēc sapratām, ka tāpat nav vērts, un jāstājas krastā kādā vietā, kur ir klajums, un jātaisa telts. Par laimi, turpat netālu bija kāds klajums pilnīgi bez kokiem, visticamāk, pļava. Piestājām krastā, izkrāmējām laivu un izvilkām ārā, tad Admirālis savā somā atrada lukturīti, un drīz vien mums skatam pavērās milzīgs stāvkrasts pāris soļu attālumā no mums. Tas bija tik liels, ka tumsā mēs to bijām noturējuši par klajumu un neredzējām pat tad, kad tas stāvēja tieši mums blakus. Krāmēties atpakaļ laivā galīgi nevienam negribējās, tāpēc tika izlemts, ka mēs rāpsimies augšā pa sānu un gulēsim stāvkrasta virsotnē.

Tajā dienā Lēdija Fortūna mums iecirta stipru pliķi, ielika vienu taisno ar kasteti tieši pa zobiem un, pa virsu tam, iešķēla ar celi mums tieši pa lielgaballodēm. Visos veidos, kuros mums varēja nepaveikties, mums arī nepaveicās, bet tad, kad mums paveicās, tas bija tikai tapēc, lai mēs nepadotos un mums varētu nepaveikties vēlāk. Nākamajā dienā mēs sakāpām laivā un pēc stundas bijām nometnē. Guvām iespēju mazliet socializēties.

Es atradu savu cepuri pie lietuviešiem, un visi iepriekšējās dienas notikumi tagad likās kā neparasts sapnis. Tomēr pāris jautājumi paliek neatbildēti. Ko darīt tālāk? Vai rīkoties kā saprātīgiem cilvēkiem un sadalīt komandu, lai atrastu brīvas vietas laivās pie citām komandām? Vai mācīties no savām kļūdām? Tie, kuri pazīst kapteiņus Ratnieku un Labsajūtu, noteikti domā, ka zina atbildes uz šiem jautājumiem. Atbilde ir jā! Jā, mēs mācījāmies no savām kļūdām un darījām visu to, ko būtu darījis jebkurš loģiski domājošs cilvēks. Mēs taisījām jaunu plostu!

Jo divas lietas mēs iemācījāmies no mūsu piedzīvojuma:
1) Braši vīri nepadodas. Tā bija apņēmība un drosme, kas mūs ieveda šajā piedzīvojumā, un mūsu piedzīvojums bija lielisks, visticamāk, lieliskākais piedzīvojums visā Laivu Braucienā. Padoties tagad būtu dumjākais, ko vispār var darīt.
2) Mēs iemācījāmies uztaisīt labākus plostus.

Autors: Pēteris Ratnieks  Apskatīt komentārus »

Balsis: 15, vidējais vērtējums: 5

Vārds: E-pasts vai web-lapa:

 

« Novembris, 2017 »

POTCPSSv
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930123
4567 

Forums

Komentāri

Fizmatu blogi

VR Pasākumiem – virtuālās real..
Lai nebūtu pārpratumu, uzreiz saku, ka šis ierakst.. (09.06)
Spēks un Jauda 2017 un ūdrs. F..
Superjaukās piedzīvojumu sacensības jau 6. reizi. .. (09.04)
Par 30 dienu rakstīšanu un nos..
Es vēl esmu dzīvs! Tas, ka no manis kādu laiku ir .. (30.03)
#6 – Domājot par krūšgaliem (A..
Cienījamās Dāmas! Ceru, ka jums ar šo jautājumu vi.. (26.03)
Amatiera padomi garo distanču ..
Ja tu spēj pusi dienas pavasara talkā vākt gružus .. (25.03)

Iz arhīva