Tajā laikā biju otrkursnieks un par šādu izgājienu prātoju jau kopš sava 1. semestra, jo gribēju pagaršot ārzemes un patrenēt savu padsmit gadus slīpēto franču valodu. Kad laiks nāca tuvāk (pavasaris), sāku skatīties, ko man fakultātē iz Francijas piedāvā. Par UPMC biju dzirdējis labas atsauksmes, tāpēc koncentrējos uz to. Un ak vai - viņi 3. semestrī piedāvā gan elektromagnētismu, gan visādas matemātikas - lauvas tiesa vietējo A daļas priekšmetu, super, šaubu vairs nav.

Pieteicos, apmeklēju LU rīkotās apmācības, kuras, cik atminos, bija diezgan vērtīgas, nedaudz pagaidīju, tiku gan laists prom, gan gaidīts tur. Kā man stāstīja šajās tikšanās reizēs - netikt palaistam ir ļoti grūti: atbildīgā persona ar to ņēmās gadus piecpadsmit, bija izlaidusi caur sevi kādus astoņus tūkstošus studentu, nebija palaidusi kādus 10 pa visu šo periodu. Iemesli dažādi, piemēram, bakalaura students pieteicies maģistra programmai vai cilvēks vispār nesaprot vietējo valodu, kurā arī notiek mācības. 

Tā kā pusgadu uz ielas dzīvot cilvēkiem parasti nav lustes, viņiem uzņemošā augstskola nereti nedaudz piepalīdz ar dzīvesvietas atrašanu. Man skola atsūtīja koju sarakstu, ko es ļoti apzinīgi sāku izmantot kādus mēnešus divus vai trīs par vēlu, kad visas istabiņas jau bija aizsistas. Pieteicos uz rezervistiem, ja nu kāds atsakās no savas istabiņas. 

Negribēdams atstāt savu jumtu likteņa ziņā, meklēju arī parastus dzīvokļus, ko izīrēt. Tas bija murgs, turklāt ļoti naudīgs un entuziasmu gandējošs. Aptuveni 3 nedēļas pirms izbraukšanas, tomēr tiku iekšā rezervistos, bez kā es īstenībā būtu diezgan izmisis, jo ar mītnes atrašanu galīgi neveicās. Biju pat sācis apsvērt nebraukšanu.

Šis ir 1. no n rakstiem, n > 1.