Sava grāmatā viņa raksta, ka vienkārši nav iespējams izksaidrot cilvēkam kam nav 3D redzes kā tas ir un otrādi.

Ja esi ieinteresēts, varu tev iedot viņas grāmatu. Diemžēl nekādi diži lieli praktiski treniņu apraksti tur nav, bet daudz ko tik un tā var uzzināt.

man izdevaas saprast, kas ir 4D, pateicoties shim video: http://www.youtube.com/watch?v=BWyTxCsIXE4

Varbuut kaadam paliidz.

Nu un veel, man izdevaas datoram 3D redzi, t.i. "saskatiit" autostereogrammas.
http://kirils.org/stereo/index.php

Runaa, ka cilveeks ir gudraaks par datoru. Tad jau.... :)

(20.07.2010 10:07 )ki rakstīja:  Nu un veel, man izdevaas datoram 3D redzi, t.i. "saskatiit" autostereogrammas.
http://kirils.org/stereo/index.php

Patestēju un patreiz tā programma darbojas kļūdaini, saprast kas domāts var, bet labajā pusē no īstā attēla parādās atspulgi. Gan jau būs stimuls pielabot.

Nu... es bērnībā arī biju bez tās, un bērnudārzā manu mammu apbēdināja, ka es nekad mūžā nevarēšot stūrēt automašīnu.
Tagad, 50 gadi vēlāk jāsaka, ka šī redze ar pubertāti uzradās pati par sevi, un mans šofera stāžs ir gandrīz 1,5 miljoni km. Tā ka nebēdā, bet treniņi noteikti to stiprina. Lieto Google pogu, tam sīkie redzes defekti netraucē, un atradīsi daudz ko šajā temā. Un pat russu valodā ir daudz kas publicēts.

(19.07.2010 21:24 )PēterisN rakstīja:  [..]
Es sēžu pie galda, kas nedaudz atbīdīts no sienas, un es redzu, ka starp to un sienu ir kaut kāds gaiss. Vai tie ar normālu redzi to redz kaut kā citādāk?

Hmm, mēģināšu saviem vārdiem izstāstiem, ko redzu ar abām acīm, bet ne ar vienu...
Kad skatos/nofokusējos uz vienu lietu tuvumā, tad lietas kas ir tuvāk/tālāk ir neasas un dublējas attēls. Man liekas, ka pēc tā, cik ļoti liela ir tā dublēšanās, var arī nojaust to "telpu", kas ar vienu aci skatoties nav redzama, jo attēls ir plakans un nekas nedublējas...

Rekur mēģināju atainot, kā tas izskatās.
Dotajā piemērā, skatoties uz bumbu, fons dublējas.


Te līdzīgs efekts, tikai animēts...

Cilvēki bez binokulārās redzes izmanto tā sauktās monokulārās jeb telpiskās pazīmes, kas tiem palīdz novērtēt objektu novietojumu un orientēties telpā. Tādas pavisam ir septiņas: lineārā perspektīva (paralēlās līnijas tālumā sašaurinās, piem. sliedes), relatīvais lielums (zināma izmēra objekti, kas izskatās mazāki, tiek uztverti kā tālāk esoši), kontūru pārklāšanās (aizklātais objekts tiek uzskatīts par tālāk esošu), gaisa perspektīva (tālāki objekti izskatās dūmakaini, zilgani), gaismas un ēnu sadalījums (ir pieņemts, ka gaisma nāk no augšas, līdz ar to ēnojums ļauj spriest par objekta izvirzījumu plaknē), tekstūras gradients (objektam attālinoties, tā struktūras elementi kļūst grūtāk izšķirami un saplūduši) un relatīvais augstums (objekti, kas ir tuvāk horizontam, atrodas tālāk).

http://webvision.med.utah.edu/KallDepth.html

Vispār, lasot diskusiju, grūti saprast, kas ir galvenais jautājums.
Vai Kreisais vēlas iegūt binokulāro redzi?
Nu tāpat ar diskusijas palīdzību vien nepietiks, jo iesākumā jau jānoskaidro, kāpēc tieši binokulārās redzes nav (nu labi, te par iemeslu bija minēta šķielēšana), bet jāzina arī, kas notiek ar "atslēgto" aci.
Mehānisms ar šķielēšanu gana vienkāršs - bērnībā abas acis uztver attēlu, bet smadzenes nespēj "salīmēt bildi" kopā, jo acis vērstas katra savā virzienā, veidojas dubultošanas, kas ir traucējoša. Jaunas smadzenes ir gana elastīgas, lai spētu izvēlēties vienu attēlu, kuru paturēt un otru atslēgt. Tad nu tā kā viena acs netiek darbināta, tā ne tikai tiek apspiesta, bet arī tālāk neattīstas (kas parasti notiek līdz aptuveni 10 gadu vecumam, iedomājieties, kas notiek, ja attīstība apstājas 3 gadu vesumā).
Tā nu izveidojas tā sauktā supresija.
Lai vēlāk iegūtu binokulāru redzi, teorētiski šī supresija būtu jālikvidē (lai gan kāda jēga, ja šajā gadījumā acs nav lāga attīsījusies (šito "pasākumu" sauc par ambliopiju jeb sliko aci) - t.i. lāga neredz). Bet ir viens āķis - kas notiek, ja tev izdotas likvidēt supresiju, bet vēlāk neizdodas attēlus sapludināt? Ir gana ilgi supresijas likvidēšanas vingrinājumi (kurus vajadzētu veikt pirms šķielēšanas labošanas operācijas), visticamāk iegūtais rezultāts ir neatgriezenisks - vēlreiz supresiju izveidot smadzenēm diez vai izdosis, nav vairs maz bērns, cita smadzeņu elasticitāte.
Šajā gadījumā pēķšņi nonākam pie problēmas, kuru daba (jeb mūsu smadzenes) bērnībā tik labi atrisināja, izvaidojot monokulāru redzi - cilvēkam atkal dubultojas.
Vispār par šo tēmu varētu runāt ilgi un dikti, bet man jau sāk likties, ka vairāk rakstu, lai atsvaidzinātu savas zināšanas nevis, lai atbildētu uz kāda jautājumu.
Vēl tik viena piepilde - iespējama arī binokulārā redze bez stereoredzes, kad skatās abas acis, smadzenes attēlu ir sapludinājušas vienā, bet telpiskā sajūta tomēr nerodas.

Galvenais "jautājums" ir atrast kādu speciālistu/topošu speciālistu, kuru interesētu šī problēma un kas gribētu palīdzēt. Susan Barry jau raksta, ka Amerikā tādu ir ļoti maz un "parastie" ārsti viņus sauc par šarlotāniem un skatās uz to visu skeptiski. (tā pat kā tu tagad )

Es jau teicu, ka zinu, ka jums skolā māca, ka nevar nedz uztrenēt vājo aci, nedz sapludināt attēlus, jo smadzenes pieaugušam cilvēkam vairs nav tik elastīgas un itkā nevarot mainīties. Taču tur jau tā sāls, ka tomēr var gan un ir cilvēki, kas to ir izdarījuši un sarakstījuši grāmatu.

Inese, varbūt tev interesē izlasīt iepriekš minēto grāmatu?

Iesākumā par speciālista meklēšanu - vislabākie speciālisti Latvijā par šo tēmu strādā vai kādreiz ir strādājuši Bērnu redzes centrā, tur arī būtu vislabāk meklēt. Cik man zināms šī tēma ir pietiekoši dziļi pētīta, un neatceros dzidrējusi, ka kāds būtu saukts par šārlatānu.

Nav tā, ka vājo aci nevar uztrenēt. Tikai ir pierādīts fakts, ka, lai to uztrenētu, "vājā" acs jātrenē apmēram tik mēnešus, cik cilvekam gadu. 6 gadus vecu bērnu un viņa vecākus iespējams motivēt uz pusgadu ilgu terapiju. 20 gadus vecam jaunietim būtu jābūt ar apbrīnojami augstu motivāciju, lai turpinātu terapiju vairāk kā pusotru gadu katru dienu. Pie tam, cik zinu, arī iegūtais rezultats var nebūt noturīgs. Jāatzīst, ka dzīvē esot gadījumi aprakstīti t.s. "case file" (publikācija par atsevišķiem indivīdiem nevis grupu pētījumiem) , kad cilvēks kādas traumas rezultatā zaudē labi redzošo aci un ir spiests lietot "vājo". Bet šajos gadījumos sanāk šīs acs trenēšana visu atlikušo mūžu.

Ir jau interesanti paskatīties uz kādu problēmu no malas un palasīt dažādu autoru darbus (ja man būtu pieejama Susan Barry grāmata, drošvien arī izlasītu), paskatoties uz problēmu no cita skatu punkta, bet galvenos spriedumus labāk balstīt uz dzīves pieredzi un pētījumu rezultātiem. Tā kā minēto grāmatu neesmu lasījusi, nevaru komentēt autora nostādni.
Diez vai ir vēlams izvēlēties vienu viedokli, kas pašam šķiet tīkamākais un tam ticēt, neizvērtējot faktus, uz ko tas ir balstīts.