Jau labu laiku pirms tam izdzirdot par Potenciālo biedru semināru (PBS), nācās tā viegli nopūsties, jo sapratu, ka vairs neesmu pirmkursnieks un ka šogad nevarēšu tajā piedalīties, bet mani priekšstati par to bija maldīgi. Šis trīs dienu seminārs nav domāts tikai jauniņajiem, tas ir domāts ikvienam SP potenciālajam vai esošajam censonim, kuram ir vēlme pilnveidot sevi un savas sadarbošanās spējas. Pašas neizpratnes un citu plānu dēļ tā arī semināram nepieteicos, bet pirmā kursa Baldonē iegūtā mamma par bērniem rūpējas vēl tagad, un dienu pirms pasākuma es tiku pierunāta uz to doties - kā gan var neticēt mammai, ja viņa saka, ka būs forši! 

Sakarā ar to, ka šī gada PBS tematika bija bruņurupuči ninzjas, pirms izbraukšanas fakultātes telpās taisījām savus ieročus, kuri vēlāk radīja nelielas aizdomas Torņakalna apsargam un pēc tam arī autobusa šoferim. Šajā pirmajā vakarā iepazināmies ar cilvēkiem, ar kuriem mums bija turpmākās trīs dienas jādala elpojamais gaiss guļamtelpā, uzzinājām, cik vecas bildes un informācijas par mums atrodams internetā, kad katrs pirmo reizi iemīlējies un no kā mums ir visvairāk bail. 

Ap pieciem no rīta, kad visi jau bija devušies pie miera, ar Keitu, bezmiega mocītas, nolēmām spēlēt novusu. Taču spēli ātri vien nācās pārtraukt un iet gulēt, jo bija dzirdamas savādas mūzikas skaņas, kuras, mēs nopratām, nāk no tantes Vaļas - iepriekš brīdinātā spoka bēniņos. Bet mūsu miegs nebija ilgs, jo septiņos cēlāmies, lai pirms saules lēkta tomēr spēles partiju arī pabeigtu. Drīz vien organizatori jau āva kājas un devās ārā likt dienas trases posmus, kamēr mēs smērējām brokastu maizītes mūsu biedriem. Miegu atstājām mājās, jo PBS`ā taču nav laika gulēt.

Otro dienu iesākām ar oranžu rīta rosmi, pēc kuras drīz vien devāmies dienas posmu trasē, kas pagāja sadraudzējoties ar savas komandas biedriem: kopīgi rēķinot, mētājoties ar pīli, kura daudziem sakoda rokas, uzņemot īsfilmu, palīdzot vienradzim pārkļūt pāri kalnam, kā arī izejot Fizmatu trašu neatņemamo sastāvdaļu - virvju posmu, kurā šoreiz centāmies tikt pāri upei ar samērā vāji nostieptu virvi, kas bija izaicinājums katram un komandai kopumā. Mūsu komanda “uzvaROTĀji” starp posmiem sastapa arī abas pārējās komandas, kuras laipni sveicinājām pēkšķinot.

Pieci labi iepazītie komandas biedri, protams, nav viss šī gada PBS sastāvs, tāpēc, lai ar pārējiem iepazītos tuvāk un spētu viens otram uzticēties, dienas nākošā aktivitāte bija cilvēku piramīdu veidošana. Kā atzinās pirmā kursa studente Santa: “Tas bija īsts pārdzīvojums, kad atrodies vairāk nekā divus metrus augstumā kādam uz pleciem un saproti, ka lejā nebūs tik viegli tikt, bet tad paskaties atpakaļ un redzi, ka visi, kurus pat vēl īsti nepazīsti, ir gatavi tevi ķert, un tu vienkārši atmuguriski krīti un visiem uzticies”. Tas ir salīdzināmi ar sadarbošanos kopumā, jo ne vienmēr tu viens pats spēj tikt galā ar kādu uzdevumu, citreiz tev vienkārši ir jāļauj sev palīdzēt un jāuzticas saviem komandas biedriem.

Dienas otrajā pusē man diemžēl nācās steigties uz teātri, kā rezultātā netiku dzirdēt lekcijas, kurās šogad Laura Vēze, Līga Krūziņa un Jānis Āboltiņš dalījās savā pieredzē par motivāciju, FMF mācībspēku pārstāvis Sandris Lācis stāstīja par kopējo sadarbību un atmiņā visiem palika ar spilgtu un biežu frāzi – “darbojieties, darbojieties, bet mācieties arī” un Undija Ancēna, kas iepazīstināja ar SP struktūru. Pirmā kursa fiziķe Liene par lekcijām teic tikai labu: “Ieguvu zināšanas par studentu pārstāvniecībām, pārliecību par to, ka, ja grib pārmaiņas, vajag iet un darīt un ka darot var sasniegt lielas lietas.” 

Atgriežoties no teātra, pirmkursnieki jau bija ķērušies pie darbiem, lai vecākā kursa studentiem uzrīkotu vakara ballīti. Tā bija viņu pirmā pieredze sadarbojoties radīt kādu pasākumu, kā arī nozīmīgs izmēģinājums pirms Ziemassvētku balles rīkošanas. Pirmīšu gala veikums bija lielisks - viņi pārsteidza ar pašu izdomātām, savādām aktivitātēm, kā arī bija parūpējušies par vienu bonus stundu ilgākai nakts ballītei. Vakara pasākuma laikā pierādījām, ka Fizmati ir lieliski dejotāji un pat repotāji. Ballīte vēl vairāk lika pārliecināties, ka visi, kuri šeit ir atbraukuši, ir aktīvi un tiem nepatīk sēdēt vieniem stūrītī, jo visi dejoja, smējās un runājās savā starpā. 

Svētdienas rīta aktivitāte bija lapu grābšana pagalmā, kas bija kā lielais paldies no mums Ķekavas Jaunatnes iniciatīvu centram par iespēju šīs dienas izmantot viņu viesmīlīgās telpas. Pat nogurums pēc iepriekšējā vakara ballītes nespēja atņemt ieinteresētību Katrīnas Priedes vadītajā lekcijā par laika menedžmentu, kas ir jo īpaši svarīgi SP biedriem, lai spētu paveikt pēc iespējas vairāk gan savu mācību, gan SP labā. Kā vēlāk noskaidrojām, arī pa dienu izspēlētā simulācijas spēle par SP darbību un problēmu risināšanu bija noderīga pieredze jaunajiem censoņiem, kā arī atklājām, ka Neimanis ir atbilde uz visu. 

Rezumē par šo pasākumu ir tikai un vienīgi pozitīvs. Lai gan sestdienas lekcijas pati palaidu garām, ieguvu motivāciju un neizsakāmu degsmi celties, iet un darboties. Tagad arī labāk apzinos, ka kļūdīties ir tikai normāli un ka tam mani nav jāattur. Un tam visam pa virsu – patīkama apziņa, ka tu esi daļiņa no kaut kā stipra, ka šie cilvēki tev apkārt domā līdzīgi kā Tu un ka kopā ir iespējams panākt kaut ko vairāk. 

Noslēdzošajā diskusijā Sintija precīzi piebilda, ka organizatori šogad bija pastrādājuši lieliski, jo nebija jaušams nekāds uztraukums vai ķibeles. Visi dalībnieki pasākumu varēja vienkārši izbaudīt. 

Tāpēc milzīgs paldies galvenajam organizatoram Mikum un viņa uzticamajiem palīgiem - Ingai, Rotai, Ojāram un Tomam.