FMFSP portāls

Izvēlne

Meklēšana

Aptauja

Kura ziemas aktivitāte ir pirmā tavā "to do" listā?
paslīdēt uz ledainas ietves
zemledus makšķerēšana
iemest kādam ar piku pa seju
uzvelt pabriesmīga paskata sniegavīru
uztaisīt sniega enģelīti

Rezultāti

Foto

2005. gada 15. martā 13:57 

Tas pats Juris (16)

Zem mūsu kājām ātri dzīvo Rīga, pie sienām izstādītas provokatīvas Pirelli kalendāra lappuses, ir diezgan skaļš darba dienas vakars, un iekš Casa Blanca smaržo pēc dienvidaugļu tējām...

Redzams, ka fakultātē jūties ļoti atraisīti, daudz komunicē ar citiem studentiem, pasniedzējiem...Kur smelies enerģiju, rodi vēlmi izzināt?

Teiksim, agrāk tas bija tā, vienkārši gribējās iepazīt jaunus draugus. Dažkārt ir tā, ka nevienam draugam negribas tā īsti uzticēties. Bet ir daži cilvēki, piemēram, priesteris Pentjušs. Viņam ir jau deviņdesmit gadu, dažkārt ar viņu parunājot, viņš uzklausa un kļūst vieglāk...Dažkārt no pašu labāko draugu pulka vienam kaut ko pastāsti, otram kaut ko pastāsti, trešajam kaut ko pastāsti, katram pa mazai daļiņai, un kļūst pašam vieglāk...un kaut ko kaut kam tomēr pastāsti, un, protams, pārējiem arī tiek pastāstīts viss, var teikt, tās svarīgākās nianses, kas, pēc maniem uzskatiem, ir ļoti svarīgas. Katram kaut kādu mazu iedaļiņu, lai nebūtu visiem pateikts viss uzreiz.

Kā ir ar vēlmi uzzināt ko jaunu?
Izpļāpāties - tas ir viens. Vienkārši gribas, lai kāds stāstītu un tamlīdzīgi...nu tā, mierā tu neesi...Es uztveru ar vienu pusi, uztveru ar otru pusi un esmu tā kā centrā.

Kādām īpašībām, kvalitātēm jāpiemīt Tavam sarunu biedram, vai ir kritēriji, pēc kādiem izvēlies cilvēkus sev līdzās, draugus, paziņas?
Patiesībā, ir viens faktors - jābūt tādam, kāds esi. Un to es arī pats esmu sapratis - esmu dzīvē spēlējis arī nelielu teātri, arī universitātē tā drusciņ piespēlējis, gan arī vidusskolā - vienkārši tas pēc tam nostājas pret tevi pašu. Ja tu rīkojies tā kā sirds saka - vajag darīt šitā un nevis savādāk, tas var būt pilnīgi tev par labu. Piemēram, viena situācija, kas man patikās, saistībā ar vidusskolas pirmo mīlestību. Bija gan sāpes, bet pēc tam izveidojās tā - bija rūgtums, bet pēc gadiem kļuvām vēl labāki draugi nekā bijām vidusskolā (smaida)... Pirmoreiz tā vienkārši satikāmies, parunājām vienkārši par dzīvi un tamlīdzīgi, otrreiz, kad satikāmies, viņa varēja teikt, ka es viņu esmu mīlējis, nu tur tās sarunas pagriezās pavisam pilnīgi citā plāksnē...Es viņai pateicu vēl dažas lietas, tur viņa pati vēl izstāstīja drusciņ arī, bija šokēta. Nākamajā reizē arī par visu ko drusciņ parunājām, ceturtajā reizē arī bija diezgan interesanta situācija, teiksim, kā var meiteni pārsteigt - tur vajag dažkārt izdarīt dažas mazas, sīkas, elementāras lietiņas, lai varētu sagādāt ļoti lielu pārsteigumu...Jo, kad citi priecājas, tad priecājies arī tu līdzi, jo, patiesībā, ja pat arī tev ir skumji, rodas tāds neliels prieks, bet tomēr viņš ir.

Tas viss taču ir tik zināms, pazīstams...
Tās visas ir pārbaudītas vērtības, tikai pie viņām bieži vien negribas pieturēties. Bet tieši tās pārbaudītās vērtības ir tās vislabākās. Ir tieši tie apstākļi...Bieži vien saka, ka katoļi ir tādi un tādi, bet patiesībā tas ir vienkārši stereotips. Piemēram, par Mela Gibsona "Kristus ciešanām"- kāpēc bija tāda ažiotāža ap to, tur arī parādās no neticīgo puses, ka viņiem tā filma zināmā mērā nepatīk. Un tā var arī atrast ne vienu vien aspektu daudzos jautājumos...Protams, dažkārt arī katoļu baznīca kļūdās. Vislabākās lūgšanas taisni tavā sirdī mīt, un kas sirdī mīt, tas ir pats labākais. Ja tur ir skaidrs gaismas kristāliņš, tad vari arī darīt ļoti daudz brīnumu, ja tikai pats to gribi.

Un kā ir ar fizmatiem?
Fizmati vispār tiek uzskatīti par īpatnēju tautu. Patiesībā, viens no faktoriem, kas saistīts ar fizmatiem - man skolā matemātiku pasniedza skolotāja Silva Januma, viņa ir beigusi fizmatus, un tieši tā viņas metodika, kaut kas neparasts... Man ar viņu bija tā grūti atrast kopīgu valodu, mēs rēķinājām uzdevumus utmldz., bija diezgan interesanti. Man bija doma doties uz datoriķiem, bet datoriķos es netiku, tiku statistiķos. Man arī sekmes bija diezgan labas, vajadzēja abos matemātikas priekšmetos 9, un viņa arī mocīja mani tā kārtīgi. Bet uz 12. klases beigām bija tā -viņa iedeva man uzdevumu, un es jau diktēju trešo, ceturto rindiņu...Arī citus klasesbiedrus pārsteidza mans ātrums, vienkārši es to vielu sapratu, un man bija viegli orientēties. Pēc gadiem, satiekot skolotāju Janumu, viņa teica, ka es esmu viņai palicis atmiņā ar to, ka rēķināju ātrāk par viņu pašu, par skolotāju, kura ir sarakstījusi rokasgrāmatu 7. klasei, un, ka varētu kādreiz arī es kādu grāmatu sarakstīt.

Kā vispār izjūti savu individuālo pieeju problēmām, vai personības spēcīgākā - loģiskākā puse kādreiz neizsauc otras - haotiskās, neracionālās kompensēšanu? Citiem vārdiem, vai kādreiz neienāk prātā izdarīt kaut ko pavisam muļķīgu, neprognozējamu?
Patiesībā liekas, ka viss ir prognozējams...Varbūt tā matemātikai ir iegājusies kā ritms, bet prognozes es vispār netaisu, jo, piemēram, aprunājoties ar cilvēku, pēc daudziem sīkumiem var daudz ko saprast, kāds tas cilvēks varētu būt. Bet tā neprognozētība jau parādās visur, kad to cilvēku pilnīgi nemaz nevar saprast. Viņš izdara vismazākās muļķības, paziņu lokā pasaka frāzi, ko ikdienā nelieto, jo vienkārši viņam tā gribas pateikt, jo tā viņš vienkārši atdod daļu no sevis, lai cilvēki apdomā, varbūt tā frāze bija ar dziļāku domu, lai pēc tam cilvēki saprastu, cik tā lieta bija nopietna...Protams, cits uztvers: "Kāds muļķis, ko viņš tur saka?" Bet varbūt arī apdomās dziļāk. Ne velti saka, ka viens muļķis var uzdot vienu jautājumu, ka simts gudro nespēs sameklēt atbildi. Bet simts gudrie klusēs, jo tā arī būs vislabākā atbilde. Ja muļķis vēl ko sacīs, viņi centīsies mazāk atbildēt, nedot pilnās atbildes, jo bieži vien tās labākās atbildes ir tās - pilnīgi nepasacītās. Jebkurā lietā var sagriezt teikumus pavisam citādi. Vienkārši jāmāk komunicēt, izvērtēt cilvēkus, pēc sejas, piemēram. Ja cilvēks ar vārdiem grib pateikt, ka viņš labi jūtas, īstās izjūtas pasaka acis, jo acīs ir paslēpts tas, ko nevar noslēpt. Centies, kā gribi, kā sirds jutīsies, tā arī acis parādīs... Protams, ir vēl dažas niansītes, kā tās lietas pārbaudīt, bet tas lai paliek noslēpums.

Šķiet, ka neveiksmes, dzīves triecieni Tevi pilnīgi neskar - kā tik viegli tiec galā ar nepatīkamo, līdzcilvēku neatsaucību, skepsi?
Tur tā lieta, ka man arī ir visādas problēmas, pat diezgan smagas. Vienkārši jebkura problēma tevi stiprina, tu kļūsti izturīgāks pret lielākām, vēl smagākām problēmām. Vistuvākie cilvēki vissmagāk var sāpināt...Man bieži vien saka: "Tu neizrādi savas problēmas." Es neizrādu, jo zinu, ka tāpat man neviens diezko daudz nepalīdzēs, bet, piemēram, ar to pašu tēvu Pentjušu parunājot, viņš tomēr ir garīgais tēvs ar dzīves gājumu pāri par deviņdesmit gadiem, viņš izstāsta kādu nelielu savas dzīves atgadījumu, kā viņam gājis, kā viņam sanācis. Un viņš saka: "Dažkārt mēs gribam vienu, bet paiet kādi desmit, piecpadsmit gadi, un parādās pavisam cits apvārsnis. Un tad saproti, ka Dievs tev ir dāvājis vislabāko ceļu, kāds tev ir jāiet." Tu saņem tādas atziņas, kuras grūti ir aptvert.

Kā ar nākotnes plāniem? Tik ambiciozai personai tādi noteikti ir...
Pagaidām strādāju Centrālajā Statistikas Pārvaldē par statistiķi. Kad pabeigšu to profesionālo programmu, iespējams, būs neliels kāpumiņš darbā, un tad jau redzēsim. Dzīvē jau nezini, kā notiks. Vienīgais, kas ir visredzamākais un visnepieciešamākais - diplomdarba aizstāvēšana.

Un ar ko saisti savu nākotni, vai paliksi uzticīgs Latvijai, kā rīdzinieks - Rīgai? Vai tomēr Tevi tāpat kā ne mazums citu studiju biedru, kolēģu vilina tālāki ģeogrāfiskie apvāršņi?
Ko Tu uzskati par tālāku - vilinošu?

Tik daudz aizbrauc, lai strādātu labāk atalgotu darbu.
Zināms fakts. Ir tāda vieta kā Latgale - uz to reģionu es labprāt arī aizbrauktu gan dzīvot, gan arī strādāt. Jo tur vienkārši cilvēku attieksme ir savādāka. Aizbrauc uz jebkuru lauku sētu, to nevar izstāstīt, tā atmosfēra ir vienkārši tik...Kaut viņiem gandrīz nebūs ko ēst, viņi iedos tev to pašu labāko, kas viņiem vēl ir. Otrkārt, tas latgaļu dialekts ir specifisks, diezgan krāšņs.

Tevi saista tā sirsnība?
Latgale man ir diezgan tuva, kaut esmu dzimis Rīgā. Ne velti Latgali sauc par Zilo Ezeru zemi, ir arī daudz skaistu dziesmu, piemēram, "Latgale, tu tēvzeme mana"...(runā izlocīti) Arī latgaļu valoda ir diezgan interesanta.

Vai arī māki?
Nu nedaudz es protu. Es, piemēram, pie pasniedzējas Siņenko eksāmenā runāju gan latgaliski, gan latviski. Liekas, pārsvarā liku to latgalisko.

Un ko pasniedzēja?
Siņenko laikam saprata, jo uzdeva vēl dažus jautājumus un novērtēja labi. Es nezinu par ko, vai par manas latgaļu valodas zināšanām, vai par ko, bet izrādās, bija diezgan interesanti...Varbūt kursa biedri nesaprata, bet pasniedzēja tā klausījās. Latgaļu valoda nav grūta, ja matemātiski saliek tās zilbes kā vajag, izmodificē no latviskā uz latgalisko, un, ja ātri to var izdarīt, tad ir labi.

Beidzot, novēli ko, lūdzu, saviem līdzgaitniekiem!
Pats galvenais, esiet tādi kā esat, jo nevajag spēlēt dzīves teātri. Tas var pagriezties pret pašiem...

Autors: Agnesiite  Apskatīt komentārus »

Atslēgvārdi: Juris Breidaks
Ieteikt draugiemTweet this!

Balsis: 0, vidējais vērtējums: 0

Vārds: E-pasts vai web-lapa:

 

« Janvāris, 2018 »

POTCPSSv
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
2930311234
567 

Forums

Komentāri

Fizmatu blogi

VR Pasākumiem – virtuālās real..
Lai nebūtu pārpratumu, uzreiz saku, ka šis ierakst.. (09.06)
Spēks un Jauda 2017 un ūdrs. F..
Superjaukās piedzīvojumu sacensības jau 6. reizi. .. (09.04)
Par 30 dienu rakstīšanu un nos..
Es vēl esmu dzīvs! Tas, ka no manis kādu laiku ir .. (30.03)
#6 – Domājot par krūšgaliem (A..
Cienījamās Dāmas! Ceru, ka jums ar šo jautājumu vi.. (26.03)
Amatiera padomi garo distanču ..
Ja tu spēj pusi dienas pavasara talkā vākt gružus .. (25.03)

Iz arhīva