Cīnoties ar Fizmatu saukļu skandēšanas, smaga darba un slapjas nakts trases ierosinātu, pastiprināti pilošu degunu un uzjautrinošu klepu, gribu jums pastāstīt par šī mācību gada visspilgtāko neoficiālo atklāšanu – Baldoni 2009! Emocijas – pāri malām līstošas un neaizmirstamas, sākot jau ar pirmajiem veckursnieku sagādātajiem uzdevumiem, bet par visu pēc kārtas!

Izbraukšanas dienā ar nelielu satraukumiņu atklāju, ka esmu aizgulējusies, mantas vēl nav saliktas, pārtika (un, protams, arī sildelementi) vēl nav iegādāti un jādarbojas mērkaķa ātrumā, lai visu paspētu. Lieki teikt, ka mana spēja kā magnētam pievilkt ķibeles uzdarbojās arī šajā saspringtajā situācijā, jo pēc desmit minūtēm pāris no blakus veikaliņā nopirktajiem D-Lightiņiem, ko veiksmīgi iepakoju guļammaisā, skrienot uz 21. autobusu mistiskā veidā no guļammaisa atbrīvojās un izšķīda Brīvības ielas vidū. Bet, par laimi, tas arī bija vienīgais incidents manā ceļā uz fakultāti, kur gan ierados ar nelielu nokavēšanos.

Mantas aši metu pie malas un devos iesaistīties nu jau sākušajās veckursnieku sagādātajās aktivitātēs. Visizaicinošākās bija sacensības pa grupām - kura izveidos no sev mugurā esošajām drēbēm garāko virvi. Ņemot vērā, ka par katru šajā spēlē iesaistīto krūšturi virves garumam tika pieskaitīti pieci metri klāt, manai komandai bija reālas izredzes uzvarēt, bet tad mūsu sīvākie pretinieki burtiskā nozīmē izvilka savu slepeno ieroci – kāda puiša apakšbikses ar rozā zilonīšiem, kas viņu virvei papildus deva divdesmit metrus, sagraujot visas mūsu cerības uz uzvaru.

Autobusā jau sāku veidot paziņu loku, kas, manuprāt, ir viens no Baldones lielākajiem plusiem – tu iepazīsti ne tikai savus kursabiedrus, bet arī cilvēkus no citām programmām un aktīvākos veckursniekus, kas Baldonē piedalījās kā orgi. Gulēšana notika sporta zālē, kur satuvināšanās ar savu kursu notika nu jau gluži burtiskā nozīmē – vietas bija maz un sanāca ar kursa biedriem gulēt sānu pie sāna, iepazīstot arī viņu naksnīgas īpašības (krākšanas decibelus, pēcpuses kasīšanas frekvenci u.t.t.).

Vakarpusē draudzīgā gaisotnē notika pasniedzēju, veckursnieku un pirmkursnieku sarunas, kur fukši tika morāli sagatavoti gaidāmajam mācību gadam.
Vakara noslēgumā bija priekšnesumu daļa, kas ļāva ieraudzīt kursabiedru radošās spējas, bet visvairāk atmiņā ir palicis brāļu Zuteru priekšnesums – dziedošais students un pasniedzējs sesijas laikā, kas burtiski nonesa jumtu.

Pasākuma otrā diena sagaidīja mūs ar fizisko aktivitāšu lērumu – sākot no rīta rosmes līdz komandu un individuālajām sacensībām, kurās lieliski varēja novērtēt, cik bieži kursabiedri piestaigā uz trenažieru zāli (pudeļu turēšanas uzdevums), cik bieži dzer alu (izdzer krūzi ūdens visātrāk), stundu laikā ir skaitījuši pēdējās sekundes (uzdevums “izskaiti sešdesmit sekundes”) un tamlīdzīgi. Neizpalika arī bez solītā smagā darba, un teikšu jums godīgi – nomizot un sagriezt 30 kg kartupeļus nav joka lieta, toties zupa pēc tam sanāca brīnumgarda! Jāpiebilst, ka šajā Baldonē bija bezprecedenta gadījums – visa zupa līdz pēdējam kausiņam tika apēsta jau sestdienas vakarā, neatstājot neko salkstošajiem veckursniekiem - kojeniekiem.

Atsevišķi noteikti jāpastāsta par nakts trasi – arī tā šogad atšķīrās no pārējām. Parastos tiesnešu kukuļošanas gadījumus ar alkoholu šogad bija aizstājusi kukuļošana ar krūtīm, par ko sajūsmā bija trases posmu vadītāji. Jāsaka godīgi, patiesībā izdaudzinātais purva posms tik tiešām vieglāk ir izejams, ja drēbju daudzums ir tuvināts nullei! Bet par nakts trases uzvarētājiem tomēr atzina ātrākos, nevis kailākos, tādēļ viss fiziķu pirmais kurss pēc pāris dienām mētāsies kaut kur Vecrīgas apkaimē, jo būs iztērējuši savu godam nopelnīto balvu – četrdesmit latus tusiņam kafejnīcā „Ļeņingrad”.

Trešās dienas rīts iesākās noguruma migliņā tīts. Šeit lieliski parādās relativitātes teorijas būtība – manuprāt, es kustējos un domāju pilnīgi normāli, bet viss man apkārt nez kāpēc notika paātrināti! Bet nav noguruma, ko nespētu aizdzīt no paša burciņas dibena sakasīta kafijiņa, tādēļ apbalvošanas un Baldones noslēguma ceremoniju Riekstukalnā spēju sagaidīt godam – ar skaļām ovācijām un platu smaidu.

Kāpēc Baldonē bija forši? Atbilde ir skaidra – jo ieguvu milzum daudz jaunu paziņu, izbaudīju visādas neparastas aktivitātes, cieši jo cieši sadraudzējos ar savu kursu, ar kuriem nu katru dienu varēšu dalīties gan priekos, gan bēdās, un vienkārši lieliski izpriecājos! FIZMATI-FIZMATI-RĪGA!