1924. gadā raķešu konstruktors Fridrihs Canders pirmais pasaulē pamatoja ideju par saules buras izmantošanu kosmiskajos lidojumos. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem Candera ideja beidzot realizēta Japānā un ASV.

1924. gada rakstā „Lidojumi uz citām planētām” Fridrihs Canders (1887 – 1933), kurš dzimis un jaunību pavadījis Rīgā, bet pēc tam strādājis Maskavā, aprakstīja saules buru, kuru dzen Saules gaismas spiediens. Pēc viņa ieceres burai jābūt kvadrātkilometru lielai. Ja tā būs 0,01 milimetru bieza, tad svērs 300 kilogramus. Burai vajadzīga centrālā ass un konstrukcijas elementi, kas to notur atvērtu. Viņš arī mēģināja izveidot ar saules buru apgādāta kosmiskā aparāta lidojuma teoriju.

No Saules nāk divi „spēki”. Viens ir Saules gaismas (starojuma) spiediens, otrs - no Saules izsviesto daļiņu (Saules vēja) spiediens. Pirmais ir daudz lielāks par otro un ir noderīgs kosmisko aparātu paātrināšanai, bremzēšanai vai orientācijai, netērējot ne gramu degvielas. Ar noteikumu, ka aparāts ir apgādāts ar saules buru – lielu, vēlams atstarojoša materiāla „palagu”. Cik lielu? Uz Candera iecerēto buru ar viena kvadrātkilometra laukumu Zemes orbītas apkaimē darbojas 9 ņūtonus liels spēks (atbilst aptuveni 1 kilogramam). Tas nav daudz, bet šī spēka iedarbība ir pastāvīga, un ilgstošā laikā kosmiskais aparāts var iegūt gana lielu ātrumu. Tiktāl teorija, bet kā viss izvērsās praksē?

1993. gadā Krievijas kosmiskajā stacijā "Mir" tika izmēģināta saules buras atvēršana, bet šī bura nedevās patstāvīgā lidojumā. 2005. gadā starptautiskā Planētu biedrība sadarbībā ar Krieviju mēģināja palaist saules buru "Cosmos 1" ar raķeti no zemūdenes Barenca jūrā, taču raķetes kļūmes dēļ tā orbītā nenonāca. 2006. gadā Japānā palaistā saules bura "SSP" nonāca orbītā, taču neatvērās līdz galam. 2008. gadā amerikāņi mēģināja palaist saules buru "NanoSail-D" ar raķeti "Falcon-1", bet tas neizdevās.

Panākumus 2010. gada 21. maijā beidzot guva japāņi. Kopā ar citiem kosmiskajiem aparātiem viņi palaida kosmosā 200 kvadrātmetrus lielu saules buru "IKAROS" un ievirzīja to ceļā uz Venēru. Bura izgatavota no 0,0075 mm plānas plēves. Sešus mēnešus ilgajā starpplanētu ceļojumā izdevās izmēģināt visus galvenos saules buras izmantošanas veidus:
atvērt buru un kontrolēt tās stāvokli (lai to panāktu, kosmisko aparātu un buru iegrieza);
iegūt saules gaismas spiediena radītu paātrinājumu un izmērīt to;
mainīt kosmiskā aparāta stāvokli.

Amerikāņu panākums 2010. gada 20. novembrī bija pieticīgāks. Viņi palaida orbītā ap Zemi 4 kg smagu saules buru "NanoSail-D", kuras laukums ir 10 kvadrātmetri. Bija paredzēts, ka 6. decembrī to atdalīs no pavadoņa, kam tā pievienota. Tas neizdevās, taču 2011. gada 17. janvārī bura atdalījās pati no sevis un 20. janvārī to atvēra, līdz ar to misiju var uzskatīt par izdevušos. Šo saules buru nav paredzēts izmantot kā kosmiskā aparāta dzinējspēku, gluži otrādi, tās uzdevums ir bremzēt kustību. „Mūsu mērķis ir izpētīt, kā saules buru iespējams izmantot vecu pavadoņu un kosmisko atkritumu „aizvākšanai” no orbītas,” skaidro projekta vadītājs Dīns Alhorns no Māršala Kosmisko lidojumu centra ASV. Tā kā "NanoSail-D" atrodas samērā zemā orbītā, tā riņķos ap Zemi 2 – 4 mēnešus, tad ieies atmosfēras blīvajos slāņos un sadegs.

Lasi vēl:

Vikipēdijā par IKAROS, NanoSail-D

Starspace: NanoSail-D uzvelk buras

NASA ziņas par NanoSail-D

Wikipedia: saules bura

Par Frīdrihu Canderu, F. Candera muzejs Rīgā