29. augusta rīts bija satraukuma pilns, jo pēcpusdienā bija paredzēts doties uz Baldoni, bet nebija zināms neviens cilvēks, kurš tur studētu, kā arī tas, kas vispār tur notiks, - bija dzirdētas tikai dažas detaļas nostāstu veidā -, piemēram, tas, ka tur cilvēki nakts trasē tiek pamatīgi nošmulēti.

Atnākot uz spēlēm, radās sajūta, ka esmu nonākusi pareizajā vietā, jo darīt lietas barā, kuras no malas izskatās muļķīgi, vienmēr ir jautri, jo tad visi kļūst vienlīdzīgi. Tas jau nodrošināja nabaga pirmkursnieku tuvāku iepazīšanos un sadraudzēšanos. Vislabāk atmiņā palikta tas, ka Šmī stāstīja, ka spēlē, kuras pēdējā līmenī dalībniekiem ir jāatnes prezervatīvs, vienmēr uzvar meitene - tā bija arī šogad.

Ceļā uz Baldoni dziedājām fizmatu dziesmas un saucām fizmatu saukļus, kurus es jau fizmatu mājaslapā biju pirms tam izlasījusi, tā ka man tas nebija nekas jauns, bet daļai pirmkursnieku tā noteikti bija. Dziedāšana izklausījās pēc kaķu kora un melodijas nebija nekādas (ja skatās no muzikālā viedokļa), bet pati dziedāšana tik un tā turpinājās visu ceļu - pat nebija laika paēst, ko biju cerējusi izdarīt vismaz pa ceļam līdz Baldonei.

Kamēr gaidījām otru autobusu, spēlējām spēli, kurā bija jāatceras interesantas kombinācijas, piemēram, jātēlo Merilina Monro vai tosteris (arī Šmī izdomājums-veļasmašīna). Tas bija jautri – skatīties, kā cilvēkiem nesanāca uztaisīt „ziloņa” kombināciju.

Tad iekārtojāmies sporta zālē. Biju jau gaidījusi, ka pie fiziķiem būs maz meiteņu, bet, kad tas pierādījās realitātē, tik un tā bija nepierasta sajūta, jo skolā bijām puse uz pusi meitenes ar puišiem. Ļoti jautri bija veidot priekšnesumu ar puišiem, jo diezgan ātri radās ļoti labas idejas. Arī veckursnieku etīdes bija ļoti labas un smieklīgas tādēļ, ka viņi tajās vairāk smējās  par mācībām un mācību procesu, kurš it kā mūs sagaida septembrī. Diemžēl šogad etīdēs nepiedalījās neviens profesors, jo no materiāliem ir redzēts, ka iepriekšējos gados tā bija.

Sekoja pasēdēšana pie ugunskura draudzīgā gaisotnē. Nezināju, kurā no vakariem būs nakts trase, tādēļ modri mēģināju ievērot kādas pazīmes par to, ka tāda tiek veidota, bet tad paziņoja, ka pēc kāda laika (neatceros - cikos) tiks izslēgtas gaismas. Tātad pirmajā vakarā nakts trase nedraudēja.

Otrās dienas rīts sākās ar rīta vingrošanu (nesaprotu, kādēļ tik daudzi bija jau piecēlušies ļoti agri, ja nebija neviens, kas visus modinātu), kura iesākās ar rādītājpirksta ievingrināšanu, apļojot uz riņķi. Pārsteigums pirmkursniekiem bija tas, ka no teikuma „Baldone ir sporta, darba un atpūtas nometne” sadaļa „darbs” tik tiešām bija darbs. Man bija tā izdevība tikt uz observatorijas jumta, no kura bija jārauj augi nost, kas bija jautri.

Pēcpusdienā sekoja Baldones zupa - kuram garšoja, kuram nē, bet bija fascinējoši skatīties, kādā klusumā tika pielikta Baldones zupas galvenā sastāvdaļa.

Sporta spēlēs tika teikts, ka meitenēm ir atļauts darīt visu. Tikai pēc laba brīža mēs, pirmkursnieki, sapratām, ka ar to arī tiešām tas arī tika domāts. Tā kā biju vienīgā meitene komandā, bija jāpiedalās visās spēlēs, jo noteikumos bija teiks, ka katrā spēlē jābūt vismaz vienai meitenei. Bet, neskatoties ne uz ko, mēs tāpat turpinājām komunicēt ar saviem topošajiem kursabiedriem, kas atkal nāca visiem par labu. Visdraudzīgākā tomēr bija stafete, kurā bija jānodod burkāns komandas biedriem, jo tajā bija jāpiedalās visai komandai, nevis tikai četriem cilvēkiem, kā tas bija pārējās spēlēs.

Nakts trasē sākumā visi metās skriešus, bet tā kā pašiem bija jātiek galā ar karti un jāsaprot, uz kuru pusi ir jādodas, drīz vien tapa skaidrs, ka ar skriešanu nekur tālu netiks. Tāpat vēlāk uzzinājām, ka tiek skatīts tas laiks, ko mēs pavadām kontrolpunktā, nevis trasē kopumā. Biju domājusi, ka tas aizņems stundu vai augstākais - divas, jo biju piedalījusies nakts trasēs, tikai ne tik apjomīgās. Vairāk par nakts trasi nebildīšu neko, jo tie, kas bijuši Baldonē, paši to visu labi zina, kas tur notika, bet tie, kas nebija, - tāpat nesapratīs. Vienīgi žēl, ka neviens nebija brīdinājis, ka Baldonē būs pieejama arī peldvieta.

Apbalvošana bija izaicinājums, jo bija jārāpjas kalnā. Sākumā nebija skaidrs, kādēļ šim pasākumam jānorisinās tieši kalna galā, bet vēlāk, protams, tas bija pašsaprotami. Visvairāk balvu, ja atmiņa neviļ, dabūja fiziķu pirmā un trešā komanda, bet bez piedalīšanās balvām nepalika neviena komanda (kas bija ļoti pārdomāti no organizatoru puses). Komandām tika piešķirts arī arbūzs, bet tas nebija paredzēts ēšanai - kāds pārsteigums - tos bija jāripina no kalna lejā, kamēr tie sašķīda sīkās drumslās. Sekoja ikgadējā fizmatu ripošana no kalna, pēc kuras ne vienam vien bija palikuši zilumi. Bet noteikti to ir vērts izdarīt.

Ar to nu Baldone 2013 bija noslēgusies un ar apmierinātu sejas izteiksmi varēja braukt mājās un pārdomāt to, cik ļoti dzīve pēc šīm dienām bija mainījusies, jo Baldonē bija daudz lietu, kuras nebija darītas pirms tam. Noteikti nenožēloju, ka aizbraucu, neskatoties uz to, ka sākumā nevienu un neko nezināju par to, kas sagaida.

Paldies organizatoriem par mūsu satuvināšanu, jo, ja nebūtu bijusi Baldone, otrajā septembrī visi sēdētu mēmi un visi būtu pārāk kautrīgi, lai ar kādu ietu runāt (vismaz tie, kuriem fakultātē nav jau agrāk pazīstamu cilvēku, noteikti). Pēc Baldones mēs mierīgi jau varējām runāt ar tiem cilvēkiem, ar kuriem bijām vienā grupā. Tad bija jāuzdod faktiski neticams jautājums: „Un tagad es ar šiem cilvēkiem, ar kuriem tika kopā darītas pilnīgi muļķīgas, bet superjautras lietas, kopā mācīšos?!” Tas kaut kā likās nesavienojami. Bet nu jau gandrīz mēnesis ir laimīgi pavadīts kopā un drīz jau būs jāsāk mest kopā idejas par Ziemassvētku balli. Bet pa ceļam uz Ziemassvētkiem mūs gaida vēl viens nopietns pārbaudījums - iesvētības, kuras arī vairāk jau nav aiz kalniem.

Vēlu veiksmi iesvētībās visiem pirmkursniekiem!