Esmu nu jau Fizmate. Kārtīga studijās, iesvētīta ugunī, aplaimota ar alu un godīga SP biedre.

Bet kāpēc tā?

Tāpēc, ka kārtīgi, svētīgi, laimīgi un cieņpilni (shotouts Meļko) oranžie cilvēciņi 3 dienas lika man justies kā mājās (kad visi saritinājušies viena otra plediņos centāmies savilkt tās 2h miega), siltumā (pat izmirkuši nebeidzamās lietus straumēs un izrullēti rasainās pļavās) un drošībā (pat ar nedaudz plēstām papēža saitēm Cirvītim).

Bet kur?

Kādā Latvijas nostūrī x, kur mani nogādāja liels, zeltains autobuss. Pilns ar spīdīgiem un vizmojošiem cilvēkiem, ar nedaudz tramīgu, bet negantu uguntiņu acīs, kurai tik prasās aizšķilt kādu piedzīvojumu vai izdzīvojumu, vai vēl līdz galam neiedegušos oglīti kāda acīs. Tad jau bijām redzējuši plikos vīriešu dzimtas pārstāvju torsus un daiļā dzimuma veļas (komanda Zeķes for the Win always!), un, ja godīgi, nebija vairs nekā, kas stāvētu mūsu ceļā kļūt par draugiem. Paziņām. Sabiedrotajiem. Kad autobusa apstāšanās piešķīra x vērtību Uguņi (aka Upesgrīva), tad vairs nebija jautājumu, zinājām, ka būs sprādziens un firewerki. Visi salīdām pa 2 nieka istabām, cieši kopiņā. Tā, lai nav, kur aizmukt no viena otra kompānijas, lai enerģiju apmaiņa ir nepārtraukta, un gājām piedzīvot, to, ko orgi mums bija novēlējuši.

Un kā?

Apmēram šādi:
Īpašvārdu darināšana un jauna identitāte vismaz uz trim dienām, vai dažos gadījumos arī uz mūžu, paldies Locānam labākajos gados! Cenšanās novērst “Chicken alternate ending” un Langina dusmu izvirdums pret uzverētāju gaisa balona kuģīti (joprojām dusma). Ne tik nopietnās sarunas ar svarīgajiem Fizmatu tētiem un mammām par diezgan nopietniem Fizmatu tematiem. Mazais DIY teātris, kura laikā pieredzējām nevien Lukašenko bērnības traumu ar baltiem, pūkainiem, totalitārisma vienradžiem, bet arī orgu Who Wants to Be a Millionare “zāles palīdzību”, kuru juta arī visa zāle. Daudz sierdestomātgurķumaizīšu, ievārījuma ar putru, zupas unun īpašās, pašdarinātās Mokas!!!!! (paldies kapteinim Labsajūtai un pavāru komandai, kas otrajā dienā nepamodināja orgus un Kapteini Kvēseli <33). Vēlas naktssarunas, kuras nepazīstamos sapazīstināja un pazīstamos satuvināja, naktsskatieni ugunskuru gaismās, kuri ļāva dzirkstelēm aizšķilties, naktsdziesmas, kurās mēs vienojāmies mūsu pirmajās, kopīgajās elpās. Rītadejas, rītasmiekli un sagurušas, bet nenogurdināmas rītasejas, kuras bija jāizvārta rasā, lai dabūtu pie miega. NENogulēta rītarosme dažu cītīgāko izpildījumā, bet diezgan pacilājoši noraidīta atbildīgo orgu pusē. Kārtīga darba diena Upesgrīvas pamatskolas kolhozā. Nodarbinātie visur – puķu pļavās elpojot krāsu, malkas šķūņos klausoties PSRS superstārus, upes malā rokot grāvi un dzerot alu. Kārtīgas sporta spēles ar Sviliņu, Fizmatu futbolu un Absolūta trasi mežā, kuru nespēja pārtraukt pat bezdievīgas lietusgāzes. Pilnībā izmirkušas pēdējās drēbes. Karaoke vakars ar sirdi plosošām melodijām un dejām. Gatavošanās naktstrasei, meklējot kaut ko daudzmaz sausu, lai paturētu siltumā un kaut ko daudzmaz stipru, lai sasildītu, laiku nositot zoles un duraku spēlēs. Naktstrase. Random vietējās čiepas jeb wannabe Fizmates, kuras pievienojās izdzīvojumā. Pārprasta mape un pārbrista upe 2 nevajadzīgas reizes. Uzticēšanās savai komandai pilnīgi melnā mežā bez maņām. Neliela tiesnešu uzpirkšana. Zāģera cepumi un piedesmit drosmītei PIRMS. Krūtis, dubļi un ledains upes ūdens. Fotosešions. Antons un desmaizes. Pagulēt. Paēst. Paspēlēt pret orgiem Fizmatu futbolu. Zaudēt, bet īstenībā nē. Sabēdāties, ka tūlīt būs beigas. Saprast, ka tas ir tikai sākums.

Bet pēc tam?

Pa autobusiem kopā ar sagurušām, oranžām sejiņām jeb savējiem, nu jau draugiem, Fizmatiem, vienvirzienā uz Rīgu, kur jau gaida Aristotelis, studentu dzīve un apsolītā zeme.

Un viss?

Netaču.