Beidzot ir pienācis tas laiks, kad fukši, to skaitā arī es, ir cienīgi teikt: "Mēs esam Fizmati". Beidzot esam izdzīti cauri ellei, to kārtīgi nosvinējuši (jeb daži varbūt vēl svin?) un jūtamies lepni par paveikto. Domāju, ka tiem fukšiem, kas neieradās uz iesvētībām, būtu vismaz jāiegūst rakstiska informācija par šo pasākumu un jāsaprot, ka esat zaudējuši lielisku izklaidi, jautrību un galu galā kāds jūs vēl var neuzskatīt par fizmatu. Bet par lietu runājot - pasākums sastāvēja no 17 posmiem, caur kuriem devos arī es un mēģināšu apstāstīs savu ceļu caur tiem. Lielisko svētceļojumu es veicu kopā ar savu draugu un kursabiedru Oasi.

Pašā sākumā mūs ar aizvērtām acīm ieveda telpā kur lika stāvēt visdažādākajās pozās, kā vēlāk izrādījās - tas tikai tāpēc lai varētu kontrolēt fukšu plūsmu un tie neskrietu pa ātru. Bet pirmais īstais posms bija ar nosaukumu "Vārti". Patiesībā tie arī bija īsti elles vārti ar uzrakstu virs tiem, kas vēstīja: "Tu, kas še ieej, cerības atstāj ārā". Posma uzdevums bija gaužām vienkāršs un smirdīgs. Katram nācās izvēlēties pa vienai smirdīgai zivtiņai un tika piekodināts, ka jānes tā līdzi visu ceļu, savādāk no elles ārā netikšot.

Elles kambaris sīko grēku pastrādātājiem - šādi saucās otrais posms, kurā pašiem labprātīgi bija jānomazgā seja (grēki) ūdenī, kas, dīvainā kārtā, patiešām bija tīrs :) Pēc tam mums tika aizsietas acis, apsēdināja mūs katru savā galda pusē un lika aizpūst pēdējos grēkus. Lai gan acis man bija ciet, es tomēr atskārtu, ka nevajadzētu pūst īpaši spēcīgi. Diemžēl Oasis to neizdomāja un rezultātā man sejā nonāca liels daudzums miltu…

3. posmā ar nosaukumu "Elles kambaris Juteklīgie, kārie, skopie un izšķērdīgie" Oasi aizveda prom no manis, bet man tikmēr bija iespēja parunāties ar Jordanu un uzdejot valsi ar viņu. Deja gan nesanāca īpaši laba, jo pat ar atvērtām acīm nemāku diezko dejot… Taču pavisam drīz sadzirdēju sava biedra bļāvienus un patiešām sabijos no nākošā posma. Kur man ar aizsietām acīm lika aptaustīt kāda vecursnieka gigantisko "daiktu", kas patiesībā bija desa. Mans uzdevums bija uzminēt ko es turu rokā. Izmantojot nelielo spraugu zem acu apsēja es nekļūdīgi noteicu, ka tā ir desa, bet vienalga saņēmu kājas spērienu pa savu pēcpusi un devos tālāk meklēt savu biedru.

Nākamajā posmā mūs mēģināja pārbaudīt uzdodot dažādākos jautājumus par fizmatu lietām. Es uz tiem varonīgi atbildēju, tādejādi izvairoties no daudzām problēmām, taču mani iegāza jautājums par dekāna mašīnu… Atbildēju pirmo kas iešāvās prātā - mersis - protams nepareizi. Kā sodu es saņēmu olu sev pakausī, bet līdz ar to biju nopelnījis ceļu no elles uz šķīstītavu.

Lai no elles nonāktu šķīstītavā, bija jādodas pie pārcēlāja un jāsaņem viņa svētība, ko saņēmām ar klīsterī izmērcētu nūju… Tad noslidinājušies no kalna uz vēdera, nonācām pie šķīstītavas vārtiem. Tur mūs sagaidīja trīs patiešām eņģeļiem līdzīgas būtnes, bet izdarības gan nebija tik jaukas kā vizuālais noformējums. Viņas mums noķēpāja visu seju ar septiņiem "F" burtiem.

Tikuši iekšā šķīstītavā, dabūjām veikt daudz un dažādus uzdevumus. Izgājām cauri visādiem posmiem. Bija gan alus, gan piparūdens, kalkulators putrā un visādas citādas uzpariktes, kuras pildījām un smējāmies. Atceros kā vienā posmā nošļakstīju visus apkārtesošos veckursniekus. Citā posmā piečakarēju viņus tādā veidā atbrīvojoties no čilī piparu ēšanas, kas man bija jāizdara. Viss bija tiešām interesanti.

Paši pārsmējušies un sasmīdinājuši veckursniekus nonācām pie pēdējā šķīstītavas posma "Kaps". Ideja tāda - lai nonāktu debesīs ir jānomirst un jāpiedzīvo augšāmcelšanās. Tā nu mūs divatā ieguldīja kapā un sāka aprakt ar visādu drazu - putru, lapām un ko tik vēl ne. Taču izturējuši šīs mocības bijām gatavi uz augšāmcelšanos. Un pamazām jutām arī iesvētību beigu tuvošanos.

Pēc augšāmcelšanās kā jau visi, kas to dzīvē paveikuši, nonācām paradīzē. Tur varējām mierīgi parunāties par dzīvi ar kādu paradīzes seno iemītnieku. Pacienāja mūs ar alu vai balzamu pēc paša izvēles. Un nebija jāpiedzīvo vairs nekādas mocības. Tiešām paradīze. :) Uzzinājām tālāko ceļu un devāmies prom.

Nu patiesībā lielākās šausmas es pārdzīvoju tieši pašās beigās. Pirms iegājām Zellijas sporta zālē, bariņš meiteņu mums atgādināja par smirdīgajām zivtiņām, kurām bija jābūt līdzi. Es pārmeklēju sava uzvalka kabatas un atskārtu, ka tur nav vairs nolādētās siļķes. Pamazām sāku uztraukties un devos iekšā zālē. Ieejot tajā es izdzirdēju Fufuka aicinājumu uzrādīt zivtiņas, bet vienlaicīgi izlasīju arī uzrakstu "Repeate". Sapratu to, ka neatrodot zivi būšu spiests doties vēlreiz cauri mocībām. Taču pēdējā brīdī atradu kabatā kaut ko, kas kādreiz bija bijusi zivs un izspruku no atkārtotām mocībām. Nosēdināja mūs ceļos un lika skaitīt garu garo zvērestu kurā solījām apmeklēt lekcijas, kaut vai lai izgulētos un tāpat atvērt klades, kaut vai lai izgulētos uz tām. Protams solījām arī daudz ko citu un arī kādas nopietnākas lietas, bet piecēlušies augšā nu sapratām, ka esam Fizmati. Ar skaļām ovācijām apsveicām paši sevi un citus. Jau kā Fizmati atstājām notikuma vietu un devāmies mazgāties.

Līdz kopmītnēm manas drēbes neizvilka, jo bija pārāk smirdīgas. Savu uzvalku (50 sant. vērtībā) iemetu uzreiz miskastē un kojās nonācu ģērbts vienīgi biksēs. Kārtīgi noberzušies dušās un uzvilkuši tīras drēbes un protams arī Fizmatu kreklu, kuru nu esam cienīgi valkāt, devāmies novērot kā moka citus fukšus.

Pēc tam sekoja balle visas nakts garumā. Bet domāju, ka ir lieki to komentēt, jo visi taču zina kā tas notiek :). Katrā ziņā solītās šī gada grandiozās iesvētības tiešām tādas arī bija. Organizatori Raivis Bēts un Artis Krūziņš savu darbu bija veikuši godam, protams arī pārējie, kas piedalījās fukšu svētīšanas procesā, pastrādāja labi. Katrā ziņā es jūtos iesvētīts godam un fizmatu lapā ievietotajā aptaujā atbildēju, ka tās bija ideālas.