Lai tā īsti varētu pastāstīt par lietām, kas visvairāk iespiedušās atmiņā no kāda notikuma, jāpaiet noteiktam laika periodam, lai aizmirstos sīki, nenozīmīgi pārdzīvojumi un prātā nostiprinās piedzīvojumi, emocijas un sajūtas, kuras tik viegli nebūs aizmirst. Tādēļ tagad, kad no manas Baldones ir pagājis gandrīz gads, vēlos dalīties ar sajūtām un iespaidiem, kas visvairāk ir palicis atmiņā, lai varbūt pārliecinātu kādu, kas vēl nav izlēmis braukt vai ne, ka uz Baldoni noteikti ir jābrauc!

Dzīvoju ne pārāk tālu no Rīgas, tādēļ līdz iestāšanās laikam Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē Rīgā biju uzturējies ļoti daudzas reizes. Bet tāpat Rīgu, tās infrastruktūru un uzbūvi, pārzināju ļoti vāji, pat nerunājot par Pārdaugavu, kur bija jānokļūst, lai tiktu uz Baldoni. Man paveicās ar to, ka man pazīstami cilvēki jau bija tikuši līdz Zeļļu ielai 8 un tādēļ bija spējīgi noinstruēt arī mani. Tā nu arī veiksmīgi nokļuvu līdz mērķim.

Jau no paša sākuma bija manāma veckursnieku uzspīlētā valdonība un vēlme parādīt savu pārākumu pār pirmkursniekiem, bet tagad zinu, ka tie nemaz tik pārāki nav. Ja kādām pirmkursniekam ir pietiekami dūšas, tad bez problēmām var parādīt veckursniekiem, kur vēži ziemo, bet, var arī iekulties lielās problēmās un pats uzzināt vēžu apmešanās vietu, tā kā labāk jau tomēr neriskēt! :)

Neatceros, cik braukšanas grupās mūs dalīja, bet es, ja pareizi atceros, aizbraucu ar pirmo autobusu un to nedaudz nožēloju, jo palaidu garām daudzas interesantas spēles un atrakcijas kā, piemēram, virtenes taisīšana no pirmkursnieku drēbēm. Taču brauciens līdz Baldonei vismaz nebija kluss un mierīgs, jo tika mācītās fizmatu dziesmas, kuru teksts pirmajā brīdī mani tiešām šokēja.

Baldonē mēs tikām izmitināti necila izskata vecā sporta zālē, bet man patika. Neteikšu, ka gulējām tur pārāk cieši viens pie otra, bet uzvelties vai uzkāpt kādām viršu bija itin viegli.

Jāsaka gan, ka tik tikko atbraucot uz Baldoni es tiku pieliekt pie kartupeļu mizošanas, pats jau uzprasījos uz darbu, bet nezināju, ka tā būs kartupeļu mizošana. Taču kas gan ir kartupeļu mizošana pret piesolīto darbu akmeņu lauztuvēs.

Vakara daļa bija ļoti interesanta, jo katram kursam bija jāsagatavo priekšnesums. Priekšnesuma tapšanas procesā atklājās, ka jaunie kursa biedri ir ļoti atraktīvi un ar izcilu humora izjūtu, bet vēlāk pat izrādījās, ka tādi ir daudzi fizmati. Man sava kursa priekšnesums ļoti patika, vēl ilgi pēc tā es tiku saukāts par Sprīdīti.

Nākošais rīts gan bija diezgan ekstrēms, jo ārā notika rīta rosme tieši pa vislielāko lietu. No šīs rīta pavingrošanas atgriezāmies cauri slapji, bet spirgti. Žēl, ka šīs rīta rosmes dēļ daži aizbrauca mājās, laikam tādēļ nākošajā diena rīta rosme notika iekštelpās.

Lielu vilšanos man izraisīja gaidītais smagais darbs akmeņlauztuvēs, kā vietā bija jāiznes daži baļķi no mežā :(. Biju pat līdzi paņēmis gumijniekus un kārtīgus cimdus, lai varētu kārtīgi strādāt, bet čiks viens sanāca, bet mani mierināja, ka darba aprīkojums noderēs nakts trasē.

Pēc vieglās talkas sekoja dažādu sporta spēļu un uzdevumu virpulis. Visvairāk man atmiņā palicis volejbols. Pats gan nespēlēju, nu tikai nedaudz, bet skatīties un atbalstīt savējos kursa biedrus, arī bija interesanti.

Vislielākā izgāšanas man ir saistīta ar nakts trasi. Es savā gudrajā galvā izdomāju, ka jāuzvelk pēc iespējas vairāk drēbju, lai skrienot būtu siltāk, bet viens no pirmajiem posmiem bija purvs, kuru es tiešām neaizmirsīšu, jo, metoties tajā iekšā, dažu sekunžu laikā viss mans biezais drēbju slānis bija slapjš. Bet nakts trase bija superīga. Noteikti iesaku tajā piedalīties. Nakts trase arī bija vieta, kurā jau varēja sajust kursa biedru tuvību gan kopā pildot uzdevumus, gan vienojoties kopīgā dziedāšanā. Ļoti jauki bija arī tas, ka dažas kursa biedrenes, kas neskrēja trasi, bija parūpējušās par siltas tējas pieejamību netīrajiem un slapjajiem trases veicējiem.

Pēc nakts trases, vienā brīdī, aizsākās liela dziedāšana, kuras laikā es sapratu, cik daudz ir dziedošu fizmatu un tā kārtīgi noskaidroju to, ka fizmatiem top savs koris, kas šobrīd jau ir izveidots un pilnā sparā darbojas. Par kori vairāk var uzzināt dažus rakstus atpakaļ vai www.koris-aura.lv. Lielu un patīkamu pārsteigumu radīja fakts, ka viens kursa biedrs bija paņēmis līdzi vijoli, kas arī tika likta lietā.

Neatceros pirmajā vai otrajā vakarā notika arī pārrunas par gaidāmajām studijām. Vecie krabji – veckursnieki, pastāstīja par gaidāmajiem priekšmetiem, pasniedzēju kaprīzēm un deva dažus labus padomus kā, piemēram, iegūts pasniedzēju labvēlību vai nenokaitināt to līdz baltkvēlei.

Vēl viena fantastiska lieta, ko aizmirsu pieminēt, ir Baldones zupa – tiešām laba, žēl, ka kuņģa izmērs bija tik niecīgs.

Bet visam labajam reiz pienāk gals. Tā nu trešajā dienā nekas aizraujošs nenotika. Tika apbalvoti labākie un sakopta apkārtne. Tad visi devās mājas: laimīgi, smaidīgi, pilni pozitīvu emociju un galvenais, ieguvuši daudz jaunus draugus un iepazinuši savus kursa biedrus, ar kuriem vēlāk būs jādalās gan priekos, gan bēdās, gan arī kontroldarba atbildēs!

Epiloga varu teikt, ka uz Baldoni noteikti ir jābrauc lai tur vai kas. Tik daudz jauka, interesanta, kur tad vēl citur, ja ne BALDONĒ!