Sākšu ar nelielu atkāpi, lai tiem tumsoņiem, kas neko daudz par mani nezin, būtu skaidrs, par ko es te vispār gvelžu. Tātad - esmu Latvijas Universitātes Fizikas un Matemātikas fakultātes 1. kursa students, īsāk izsakoties, fizmats-fuksis, bet vakar tiku iecelts īsta fizmata godā un par šo lielo notikumu tad arī atļaušos pastāstīt.

Pulcēšanās notika 16:30, Zeļļu ielā, 100. auditorijā un savācās tur apmēram 80 biedri, kas vēlējās piedzīvot savas labākās iesvētības. Tā kā visas atrakcijas bija paredzētes ārpus telpām un daļu no tām vēl vajadzēja uztaisīt, tad sākumā mēs tikām izklaidēti ar fizmatu varoņteiku, kas sākās šādi:

"Aiz trejdaviņām jūrām un trejdaviņiem līdzenumiem, kādā karaļvalstī sauktā par Zelliju dzīvoja kāds tēvs. Tēvam bija trīs meitas un viens - jaunākais dēls. Izaugušas lielas, visas trīs meitas kļuva par ekonomistēm. Par ekonomistēm viņas kļuva itin viegli, tā kā viņas nebija sanākušas pārāk gudras, jo bērnībā pret vadzi vairākas reizes bija atsitušas galvu. Taču jaunākais dēls bija nodomājis mīt fizmatu ceļus un kļut par krietnu fizmatu, bet ak vai - neviens nezināja kā var kļūt par īstu fizmatu. Ciemā gan pāris ļauži sevi dēvēja par fizmatiem esot, bet visi zināja, ka tie tik muti brūķē un patiesībā dara juristu lietas."

Un drīz jau ārā devās pirmie fukši, lai uz savas ādas izbaudītu tālāk teikā stāstīto, bet tie, kas palika, redzēja dažādas pašu fizmatu uzņemtās filmiņas un sadistiskās "Happy Tree Friends" multfilmas, kas zem neliela alus iespaida ļāva labi pasmieties, tā kā neko garlaicīgi nebija. Un kad viss iespējamais gandrīz jau bija parādīts, vēl tika uzspēlētas pāris sākumskolas līmeņa spēles un tas viss, vismaz man, kurš ārā izgāja viens no pēdējiem, ievilkās līdz kādiem astoņiem.

Tā kā iekš auditorijas laiks pagāja tīri interesanti, tad nekāda steiga nebija un attapos vien tad, kad mums, pēdējiem tur palikušajiem pirmkursniekiem, gribēja uzlikt auditorijas sakārtošanas darbus. Tā vietā izmantoju iespēju pazust un doties pretī pirmajiem pārbaudījumiem.

Kad bijām tikuši garām vārtiem, kurus apsargāja valsts ieņēmumu dienesta darbinieki, nācās izbaudīt kaut kāda maisījuma iedarbību uz savas ādas. Cik sapratu, tad tas bija svēts un deva aizsardzību - kā nekā smiltis bija tā sastāvā. Savu devu dabūju uz vēdera un atmetis domu par to, ka tas varētu būt cements, kopā ar vēl pāris fukšiem slājām tālāk.

Nākamais uzdevums bija tikpat vienkāršs, cik atraktīvs - ar muti no nez no kurienes atvilktā poda, kurā bija kaut kāda putra, jāizvelk jau pamatīgi piesmiets ābols. Pēc tā tiekties kāds man pat vēl palīdzēja, iespiežot galvu dziļāk podā, dziļāk putrā. Bet nu ābols tika izvilkts.

Tālāk sekoja gājiens pie zvejnieka, kurš bija pilnu bļodu ar zivīm sazvejojis. Starp tām bija trīs zelta zivtiņas, kuras bija ievērojami lielākas par pārējām un, godīgi sakot, tā arī šķita vienīgā atšķirība. Bet nu tā kā bija tumšs un es turklāt fuksis, tad ne jau man bij spriest par to, kā zelta zivtiņas izskatās. Viena no tām bija jāizvelk ārā no bļodas ar tādiem pašiem noteikumiem, ar kādiem iepriekš ābols tika no poda dabūts ārā. Arī šoreiz tas tika veiksmīgi izdarīts un varējām doties pie Laimdotas.

Viņa nebūdama gluži zelta zivtiņa, piedāvāja katram vienu vēlēšanos. Es gan uzklausīts netiku, jo laikam olas gāja uz beigām, bet izrādījās, ka es vēlos spļaut uguni un "mana" vēlme tika uzklausīta - dabūju izvilkt no burkas vienu aso piparu un to notiesāt. Tikmēr viena daļa laikam dabūja olu matos - kāpēc un kā tas saistījās ar viņu vēlmēm, gan nemācēšu teikt.

Lai vai kā, mūsu tā brīža vēlmes bija piepildītas un varējām ar līksmu sirdi ķerties pie nākamā uzdevuma - ar zobiem nomizot kartupeli, kas mūsu ērtībai bija nomazgāts. Kad tas bija paveikts, no brīnumakas katrs varēja izvilkt vienu no trim striķiem. Ar viltīgo izslēgšanas metodi, sauktu arī par oliņ-boliņ-džimpiņ-rimpiņ-vējiņ-kājiņ-ārā-bums, noteicu vidējo par savu esam. Tad nu atbildīgā persona aiz manis izvēlētā striķa izvilka uzrakstu - skaistums. Un kā zināms, īstam skaistumam vajag šad tad pielietot sejas maskas - šoreiz es dabūju tādu visai savdabīgu maisījumu, kas izgatavots no visai pieticīgām sastāvdaļām. Un nosaukt to pat varētu vienā vārdā - dubļi, bet neko darīt - skaistums prasa upurus, vai ne?

Skaistāks nekā jebkad agrāk varēju tipināt augšup pa nelielu pauguru. Tur sagaidīja ne tikai jauns uzdevums - ar vienu zābaku, kurā bez manas kājas vēl atradās putra un zivs, griezties riņķī uz šai nodarbei speciāli paredzēta koka veidojuma, bet arī jau pirms kāda laika satiktais zvejnieks, kurš bija tik dāsns, ka zivis uz mūsu pusi lidoja viena pēc otras.

Pa to laiku bijām jau manāmi iereibuši, nē nu labi - nosaluši. Un tur tad nāca palīgā nākamais labdaris, kas uzcienāja ar paštaisītu brūvējumu - ja nebūtu tur klāt kaut kas pamatīgi ass, tad to varētu nosaukt par groku. Bet tā kā bijām pēdējie, tad mūsu žēlabas tika uzklausītas un varējām arī iztukšot nesamaitāto ugunsdziru, savās iekšās to samaisot ar jeņķu sintētisko veidojumu, plašāk pazīstamu kā kolu.

Nedaudz jau pacilātā garastāvoklī mūs ar atplestām rokām sagaidīja parodija par skaistumkopšanas salonu. Un jau atkal mums kā pēdējiem tika pievērsta īpaša uzmanība - nekas netika žēlots un atnākuši kā cūkas, aizgājām kā klauni.

Nākamo uzdevumu mēs laikam izlaidām, jo neviens nemācēja dziedzāt "Kas dārzā" un tie, kuriem šī dziesma bija jādabū ārā no mums, to laikam jau bija līdz riebumam dzirdējuši un palaida mūs tālāk.

Uz brīdi šķita, ka tūlīt viss beigsies, jo bijām jau nonākuši atpakaļ pie fakultātes, bet kur nu... Izrādījās, ka mums vēl tas labākais tikai priekšā. Mūsu ķermeņi tika aplaimoti ar ļoti aizdomīgas izcelsmes maisījumu, kuru man uzlēja ne tikai uz galvas un aiz džempera, bet arī aiz biksēm. Zivju smārdu tas varbūt nepārspēja, bet nu tālu no tā arī neatpalika.

Un tad tādi nekādi varējām savu uzmanību pievērst kuplā skaitā esošiem kokiem, starp kuriem bija savērpti gana daudz striķi. Uzdevums bija tikt tiem cauri un tā kā bija tumšs, tad vairāk nācās paļauties uz tausti nekā uz redzi. Bet stimulu pēc iespējas ātrāk tikt galā piedeva asprāši ar šī vakara grandiozāko ideju - mums sviest sejā putru.

Pēc šī uzdevuma veiksmīgas izpildes nācās sastapties ar tipiņu, kas man fizmatu nometnē Baldonē stāstīja, ka C++ rullz un webprogrammēšana ir gejiska. Es gan atļāvos nepiekrist, bet tajā brīdī sapratu, ka man domas varbūt nāktos mainīt. Uzdevums bija izrāpot cauri no plēvēm izveidotā tunelī, kura sākumā bija nez kas sabāzts iekšā. Es nezinu, vai tā bija mana veiklība, vai atbildīgo žēlsirdība, bet nu tiku galā bez liekiem lūzumiem un zilumiem. Viena viltība gan bija - ja parasti tuneļa galā ir gaisma, tad šī tuneļa galā bija vertikāls dzelzs stienis. Brīnumainā kārtā es to skāru ar rokām nevis galvu un varbūt arī tāpēc vēl joprojām nepiekrītu tam, ka webprogrammēšana ir gejiska, bet nu par C++ vēl var padomāt.

Dabūju rīkojumu doties lejā pa kalnu un uzmeklēt divas jaukas meitenes. Izpildījis dotos norādījumus, no pirmās bargās būtnes guvu uzdevumu riņķot apkārt tur augošajam kokam, pēc kā varēju līst nedaudz improvizētā stikla kalnā. Uz "kalna" bija noklāta plēve un man vajadzēja pa to guļus ar rokām vilkties augšā un tajā pašā laikā atbildēt, vai es esmu veģetārietis. Tajā brīdī šis visnotaļ intīmais jautājums šķita pavisam bezjēdzīgs, bet, ticis stikla kalnā, sapratu savas neapdomātās atbildes sekas. Tur ļoti jaukā gaisotnē uz zemes gulēja princese, kuru ar savu skūpstu man vajadzēja atmodināt. Jāsaka gan, ka jābūt smagā narkotisku vielu iespaidā, lai tur guļošo cūkas galvu noturētu par princesi, bet nu buča viņai tika iedota. Būtu es veģetārietis, vai vismaz tā atbildējis, cūkas vietā būtu kāpostgalva, bet arī to nez vai varētu dabūt pie dzīvības.

Tālāk vairs nekur jādodās nebija, jo turpat vien atradās ugunskurs ar viediem vīriem tam apkārt. Kaut kas tika lasīts un tas mums bija it kā jāatcerās un jānoskaita, bet kā jau var noprast, neviens neko daudz neatcerējās. Atlika vairs tik trijatā lekt uz labās kājas atpakaļ uz galveno ēku.

Īstenībā man likās, ka bijām četri, ja ne visi pieci, bet laikam jau es kļūdījos, vai arī kāds kaut kur bija (at)palicis.

Īsi pirms šo visu izpriecu noslēguma - zvēresta nodošanas - vajadzēja vēl dejot valsi ar abām fuksēm. Nu un tad, visai nožēlojamā paskatā atlika atzīmēties, nosaucot savu uzvārdu un programmu, un beidzot varējām uz ceļiem krist citu priekšā, uzklausīt bargos noteikumus un zvērēt tos ievērot.

Ar to tad arī beidzās mūsu mokpilnais ceļš uz apgaismību un varējām doties uz dušām, lai atgūtu sākotnējo izskatu, kas izdevās diezgan labi, bet neesmu īsti pārliecināts, vai tikpat veiksmīgi arī tiku vaļā no zivju burvīgās smakas, jo vēlāk pat es to vēl jutu, lai gan nomainījis biju pilnīgi visus izstrādājumus, kas sedz manu ķermeni.

Nu un piemetot savam stāstam galā kaut ko līdzīgu nobeigumam, jāpiezīmē, ka jau pašā sākumā tika teikts, ka viss ir taisīts ar mīlestību pret pirmkursniekiem. Lai gan tad neizskatījās, ka kāds tam nopietni ticētu, tomēr beigās jāatzīst, ka tā arī gandrīz vai bija. Jo sist it kā nesita, neko daudz neņirgājās un neteiktu, ka būtu izjutis kaut kādu pazemojumu. Nespriedīšu par lielo mīlestību studentu vidū, bet pēc visa piedzīvotā ir pārliecība, ka dižie organizētāji vairāk vēlējās padarīt visu procesu mums un, protams, arī sev interesantāku, tajā pašā laikā ne pārāk vienkāršu un galvenais neaizmirstamu. Domāju, ka neesmu tālu no patiesības un jāsaka, ka tas viņiem ir izdevies vairāk nekā labi un par to esmu ļoti pateicīgs.