1.kurss, sirsniņa trīc, studenta statuss nu pakausī iegravēts, nez, vai citi redz? Studentu apliecība gan vēl top, un lekciju saraksts arī vēl noslēpumainā migliņā tīts. Kas cits vien atliek, kā uz Baldoni braukt! Jaunas sejas, un vecas jaunas sejas, aiz katras pat vismaz viena personība, sava daiļā seja tač’ arī jāatrāda! Galu galā, te būs brīva vieta pirmā iespaida tapšanai, man par savu jauno Fizmatu ģimeni – SP un kursabiedriem, un viņiem – par mani. Skats pulkstenī, nedaudz kavēju, bet gan jau bez manis neaizbrauks.

Zeļļu pagalms. Vecā Fizmatu ligzda, kurā nekad vairs nesildīsies mans kurss un neviens nākamais kurss. Brīdi piemeklēja nostalģija, kaut pate nemaz nebiju bijuse tai namā. Pārdzīvot šā kā tā nav vērts, jo visas dējējvistiņas ir parūpējušās par jaunām, baltām un spīdīgi nopulētām mājām, kuras kļuvušas par mūsu jauno ligzdiņu. Autobusa biļete jānopelna ar dažādām aktivitātēm, pierādot savu atjautību un prasmi komunicēt ar nupat satiktajiem līdz-fukšiem. Daži censoņas, kam īpaši karsti šai septembra pēdējā dienā, paliek bez krekliem, bez krūšturiem, pat biksēm un apenēm, paspēj viegli iereibt, un izvārtīties zālītē, bet - kad tad vēl, ja ne jaunībā?

Autobuss. Ved mūs neceļos, izbraukā Pierīgas redīsus un burkānus, klaigā pilnās balsīs dīvainus šifrus. “1101001”. Hmm, izklausās draudīgi un aizdomīgi. “Tenzoru analīze – Sandra Lāča paradīze”. Kas, pie velna, ir tenzori un Sandris? Un no kurienes tas lācis uzradās? “Veselā Fizmatā - vesels litrs”. Un slimā - puslitrs? Vienvārdsakot, ar šādu apmulsumu prātā autobuss pieved pie kādas skolas telpām. Esam ieradušies Baldonē (nejaukt ar Baldoni).

Vakara gaitā tikām pie vārdiem, pie savām Fizmatu mammām (kuras apsolīja mums beznosacījumu mīlestību visās studijas gaitās un negaitās un līdz šim arī solījumu ir turējušas), pie vakariņām un uzdevuma uzvest ludziņu. Pa vidam arī sarunas ar Lieliem Fizmatiem, kas atbild uz lāča jautājumu (sk.augstāk), iepazīšanās ar kursa kuratoru un citiem Svarīgiem Fizmatiem. Atmiņās ir arī dažādas spēles, tostarp Langins šķaida olas (izmetot tās no otrā stāva) un ne tikai.

Pēc ludziņām sākās nakts. Zvaigznes, ugunskurs, dziesmas, dīvainas dziriņas, smaržīgi smēķi, interesanti sarunu biedri, un ļoti patīkama kopā būšana. Jo STEM mūs vieno.

Rīts. Kas gulēja, tos piecēla, kas negulēja, tos arī piecēla, vertikāli vismaz. Sākās jauna, skaista, saulaina, karsta diena. Pirmais darbiņš bija pastrādāt, apkopt telpas, kas deva mums jumtu. Tas jau bija tīri filozofiskas dabas jautājums, cik bieži mēs sakām paldies jumtam, kas mūs sargā no lietus un vējiem, un cik bieži uzklausām sienas, kas klausās mūsos. Un vai ar to pietiek?

Sporta spēles. Daudz, interesanti, garā zālē, īsā zālē, aktīvi, radoši. Mūsu orgi. Mēs paši tā vairāk pietvīkuši un izslāpuši, bet visu vajadzības tika ņemtas vērā. Visvērtīgākā spēle, kuru es ierosinu padarīt par nacionālo sporta veidu, bija Fizmatu futbols. Noteikumi vienkārši – meitenēm noteikumu nav. ;)

Ēdienreizes. Ļoti sātīgas un smalkjūtīgas (veģetārais klāsts). 10/10.

Atkal nakts. Nakts, kas šoreiz bija pārsteigumiem pilna. Viens no tādiem bija nakts trase, kuru palaist garām būtu grēks, bet sīkāk neko nestāstīšu.

Pēc tik piesātinātām divām dienām devāmies mājiņās, piekusuši, laimīgi, bet arī patīkami satraukti par studiju laiku, kas vēl priekšā un nupat vakarā gaidāmo Aristoteli. Tiem, kuri nebija Baldonē:

• Fizmatu kreklu.

Ja Tu nebiji Baldonē, tad Tev bija jābūt iesvētībās, citādi – vai Tu maz esi Fizmats?