Es diemžēl Laivu braucienā ierados tikai otrās dienas rītā. Izbraucot cauri Skrundai, satraucos, ka nevarēšu atrast vai pabraukšu garām pareizajai vietai, bet tas nedraudēja, jo patiesībā tas bija kā tuvoties mazam festivālam.

Piebraucu un, kā izrādās, noparkojos svešā vietā un devos meklēt savu komadu. Pirmais novērojums - baigi daudz neredzētu seju, bet nu tā kā vajadzētu būt īstajai vietai, kad ieraudzīju pretī planējam vienu, garu un ļoti draudzīgi noskaņotu komandas biedru, sapratu, ka esmu īstajā vietā, uz to norādīja gan pazīstamās sejas, gan viņu kondīcija.

Nepietika ar to, ka jau tā kā buržujs ierados tīra un svaiga, pamanījos tikt pie maizītes ar kaviāru un citronu brokastīs. Biju ieradusies ar auto, un tas bija jādabū uz nākamo nometnes vietu, jo bija ne tikai auto, bet arī guļamistaba, viesistaba un virtuve. Ja pareizi atceros, tad kopā bija 13 auto, kuri devās uz nākamo pļavu, kurā priecīgi varēju izmantot 4x4 funkciju, jāatdzīst, ka tā pļava tomēr bija izbraucamāka nekā Rīgas mikrorajoni. Ceļš uz pirmo nometnes vietu tika aizvadīts klaun-mobīlī, jo tajā satilpām mēs visi, pie tam tīri ērti.

Atgriežoties jau bija jālec laivā un jādodas 21 km pa upi. Mūsu komandas laivas izpaudās kā 3 kopā sakabināti pūšļi. Viena mantu laiva, viena laiva ar diviem ļoti paģirainiem, nekustīgiem komandas biedriem un cītīgo airētāju laiva. Bez airēšanas mēs labākajā gadījumā stāvējām uz vietas, tāpēc mēs, komandas meitenes, būdamas spēcīgas sievietes, nolēmām, ka šitā nebūs aršana, tāpēc dezertējām no sakabes, atstājot vīriešus likteņa varā. Tā noteikti nebija sliktākā ideja, jo pēkšņi laiva sāka reaģēt uz straumi. Lai arī nedaudz uz upes manas komandas laivas viena no otras atdalījās, kopumā bijām ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi. 

Laiks uz upes īsumā - forši padraudzējāmies ar citām komandām un kārtīgi paairējām līdz tādai stadijai, ka es vairs īsti nespēju nosaukt, kā sauc to darbību ar airi rokā. Piebraucot pie krasta, bija patīkamais pārsteigums par to, ka mani kursabiedri ir džentlmeņi, līdz ar to tiku krastā sausām kājām un bez raizēm.

Nu šeit pa vidu ir ballīte, kuru katrs pats atceras/neatceras...

No rīta pamodos ap pusastoņiem un gāju satikt vēl gulēt neaizgājušos, kas bija diezgan interesanti, jo viņi pabaroja ar gardumiem, izvārtīja zālē un pacienāja ar ūdenspīpi. Lēnītēm visa nometne sāka mosties un posties, tur sāka parādīties pirmās saulītes sekas. Tad nu mana viesistaba pārvērtās par ieziešanas centrāli, vēlāk arī par atkritumu, bet tas ir stāsts par to, kā nestrādā ne tikai klusie telefoni, bet arī ļoti skaļie. Pateicoties garās bizes īpašniecei, man bija lieliska rīta rosme, kura palīdzēja apgūt jaunas prasmes jeb es cītīgi 15 minūšu garumā cirtu baļķi ar apkārtējo vīru noderīgajiem komentāriem par to, cik tieši nepareizi es to daru.

Bet kopumā viss bija lieliski, jau ar nepacietību gaidu nākamā gada Fizmatdienas. Paldies, orgiem, jūs bijāt apbrīnojami, vismaz no mana skatu punkta, jo tik daudz darba, spēka, nervu un jaudas šajā lieliskajā pasākuma tika ieguldīti!

Ak, šīs atmiņas par Fizmatdienu Laivu braucienu 2013...