Pirmo reiz, kad dzirdēju par Fizmatiem (laikam pirms vidusskolas), man šķita, ka tur ir baigi grūti. Uz turieni iet tikai ģēniji, vai vismaz tie, kuri spēj sevi iedomāties reiz par tādiem esam. Pārāk traki, galīgi nav domāts man - tā es nodomāju. Pagāja neliels laika periods (vispār - kas ir laiks??? Pirmā mehānikas lekcija un jau ir sajaukts prāts. To fizika nedefinē, bet tas ir homogēns... Traki.), kurā sanāca nokļūt dažos Fizmatu pasākumos.

Pēkšņi ienāca prātā doma - te mācīties būtu interesanti, varbūt pat nav tik grūti. Pagāja laiks. Tad lielākoties gurķojoties, dažreiz izliekoties un mēģinot sev ieskaidrot, ka mācies, tika pabeigta vidusskola. Baigi labā sajūta. Uz sekundi pat šķita, ka esi paveicis kaut ko amizanti nozīmīgu. Ko tālāk...? Par cik tautā ir pierasts, ka pēc vidusskolas ej uz augstskolu vai arī kļūsti par sētnieku, tad bija jāsāk domāt, ko darīt. Lapas grābt jau itkā nav slikti, bet... Kaut kā gribas "augstākas" lietas darīt. Sāku domāt par to, kur māca augstas lietas.  Lasīju bukletus, atsauksmes par augstskolām, kā arī rakstus "Kā atrast savu iekšējo būtību?" , "Dzīves jēga" un "26 iemesli, kāpēc tu esi piedzimis nepareizajā laika periodā".

Principā - jā. Baigais randoms un mini-panika sākās. Kaut kur jāpiesakās, bet tā īsti pat nezini, ko gribi no savas dzīves. Tad es atcerējos, ka ir tāda lieta kā augstākā matemātika. Cool*. Tēvs reiz teica, ka tā labi attīsta prātu un liek loģiski domāt. Izklausās labi. Šeit atkal izskan vārds Fizmati, jo tur mācot šo augstāko matemātiku, plus ir fizika. Tad nu tā. Ļoti optimistisks pieteicos un gaidīju studijas. 

Sākās mācības. Pirmā nedēļa - ieraugi kursa biedrus, sagremo dažas veckursnieku gudrības no "Baldones", centies iegaumēt visiem vārdus, jo pagaidām neko vairāk par to nespēj. Ir priekšnojauta par to, ka būs grūti, bet tomēr iekšēji ceri uz pretējo. Pirmais mēnesis - "Vai es esmu pareizajā vietā?" Jo sajūta ir, ka neko nesaproti un ir ļoti grūti un nākotnē būs vēl grūtāk, pat nereāli kaut ko izdarīt vai tikt līdzi. Pirms pirmās sesijas - būs grūti, bet gan jau. Pēc sesijas - nebija tik grūti. Otrais semestris - laikam neesmu kļūdījies un viss iet kā pa sviestu. Šai periodā tiek saprasts, ko nozīmē mācīties, lai iemācītos. Bet tāpat jau visu neatceries. Ik pa mirklim rodas eksistenciālas dabas jautājumi, kurus tikpat ātri nomaina jautājumi - ko es ēdu brokastīs, un kā izdzīvot zombiju apokalipsē.

Kopumā ir grūti. Nu, nav tik traki varbūt. Ir diezgan grūti. Lai gan, dažreiz ir ļoti grūti, tik grūti, ka grūtāk pat šķiet, ka nevar būt. Bet noteikti, ka ir. Kas vispār ir grūti? Grūti atbildēt. Kad tik daudz reizes pasaka vārdu grūti, sāk palikt grūti. Tu sāc domāt, vai to vispār saki pareizi. Grūti, grūti, grūti... Varbūt tirgū? Es nezinu, grūti saprast... Nu jā. Laikam jau beigu beigās nav tik grūti. 

* - no angļu valodas - forši