Publicēts: 1997. gada pavasaris "Fizmatziņas" Nr. 7

Ar mums Agnis Andžāns
Esmu ideālists

Ejot pa plašajiem fakultātes gaiteņiem, gadījās pamanīt pie ziņojumu dēļa apsveikumu profesoram Agnim Andžānam. Tas nebija saistīts ar jubileju, bet ar kaut ko citu.

Viens no iemesliem, kāpēc gribējām jūs nointervēt, ir tas, ka jums tika piešķirts trīszvaigžņu ordenis. Par ko tieši tas bija?
Īstenība par sistēmas izveidošanu padziļinātai matemātikas mācīšanai. Tā ietver sevī ļoti daudzas atšķirīgas lietas, gan zinātnisko darbu, gan pedagoģisko, gan organizatorisko darbu.

Un tagad par jums sīkāk. No kurienes jūs esat?
Vispār esmu rīdzinieks, kaut gan mani vecāki nav rīdzinieki. Māte ir no Gulbenes un tēva ģimene - no Augškurzemes.

Kurā skolā jūs mācījāties?
No sākuma gāju 2. vidusskolā, bet tad to reorganizēja, jo vajadzēja pārveidot par tautu draudzības skolu un jaunākajām latviešu klasēm tur vairs nebija vietas, tā es aizgāju uz 1. vidusskolu, kas tagad ir 1. ģimnāzija.

Vai jau tad tā bija skola ar matemātikas novirzienu?
Jā, jā.

Vienmēr tāds jautājums: Kāds bija mazais Agnītis bērnībā?
Nu, palaidnīgs es nebiju, to es godīgi varu sacīt. Man grāmatas šausmīgi patika lasīt; visu, ko varēju dabūt, to lasīju. Man vienmēr vairāk paticis tā sēdēt un kaut ko domāt, nekā noskrieties ar bumbu. Nē, es arī bumbas spēlēju, pa mežiem staigāju, bet labāk tomēr lasīju. Mīļākās bija Žila Verna grāmatas. It sevišķi, lūk, tās, kur bija parādīts, kā cilvēks ar prāta spēku iziet no visādām grūtībām. Patika arī populārzinātniskas grāmatas.

Un kad sākās aizraušanās ar matemātiku?
Man patika vispār visu laiku, jau kad mācījos 2. vidusskolā. Nu vispār es jau par matemātiķi būt nemaz negribēju. Bērnībā es gribēju par vis kaut ko būt, arī par smagās mašīnas šoferi, bet par kosmonautu gan nē. Patiesībā vēlējos būt astronoms.Bet tas neizdevās, jo smagi slimoju un pa naktīm tur, ārā , ilgas stundas pavadīt nu nekādīgi nevarēju. Bet šāda virziena darbi mani interesēja un tā es nolēmu izvēlēties matemātiku.

Un kādas bija attiecības ar skolotājiem?
Es viņiem galvassāpes nesagādāju, un man vienmēr kaut kā patika klasesbiedriem visu izskaidrot, tā teikt - iestāstīt.

Vai kādi citi priekšmeti arī patika (izņemot matemātiku)? Nu, teiksim, sacerējumus rakstīt?
Sacerējumi man patika, jā. Es pat rakstīju visādus stāstus un dzejoļus, republikas konkursos piedalījos, prēmijas ieguvu. Nu, fizika man patika. Ķīmija gan nē, teikšu atklāti. Ķīmija man tāpēc nepatika, ka daudz vajadzēja mācīties no galvas. Man likās, ka ir jāmācās tādas lietas, kur var izdomāt ideju, ko var izsecināt. Arī bioloģija, botānika, ģeogrāfija neko sevišķi nepatika.

Un vēsture?
Skolā nepatika, bet pēc tam iepatikās. Nepatika, jo es jau no agras bērnības zināju, ka mums stāsta blēņas. Gan skolā, gan avīzēs, gan radio - visur, nu, meloja vienkārši. Un tad es tā skeptiski uz to visu skatījos. Kad to īsto vēsturi jau varēja mācīties, tad man iepatikās.

Kāds jūs bijāt students? Apzinīgs vai...
Nu man te iznāk tā plātīties visu laiku. Jā es biju apzinīgs students.

Lekcijas nebastojāt?
Nē, man patika uz lekcijām nākt un mācīties. No sākuma gan, pirmajā kursā man bija konflikts ar PSKP vēstures pasniedzēju. Es semināros visādus jautājumus uzdevu, saprotiet, ne tādus, kā vajadzēja. Bet pasniedzēja bija labs cilvēks. Viņa varēja mani mierīgi no augstskolas izmest (un citus arī izmeta par šādiem jautājumiem), bet viņa uzaicināja pie sevis manu grupas audzinātāju Detlovu un pateica viņam: "Jūs pasakiet, lai tas Andžāns apklust. Es neko nevarēšu darīt, ja kāds aizies par viņu pastučīt. Lai viņš sēž mierīgs, viņam nav jārunā. Es neprasu, lai viņš runā lietas ko nedomā, bet lai viņš izbeidz izlekt. Nu un Detlovs man tā arī pasacīja.

Saka, ka pasniedzējs Detlovs ir pirmā kursa sijātājs. Viņš jums kaut ko pasniedza?
Jā, viņš mācīja matemātisko loģiku un algebru. Viņš ļoti labi pasniedza. Šausmīgi precīzi, prasīja visu rakstīt tā līdz sīkumiem. Nu šo stilu es nebiju skolā iemācījies. To es iemācījos no jauna pie Detlova. Nu bet tā īsti man studijas iepatikās trešajā kursā, kad bija speckursi, kad sākās izvēle. Toreiz nebija atsevišķi pedagogu grupa, tikai varēja specializēties uz visu ko, bet visiem bija jāiegūst kārtīga matemātiķu izglītība.

Eksāmenos kādreiz špikot sanāca?
Nē. Lūk, špikot, pat ja man būtu vajadzējis, ja es būtu špikojis, tas man tā gļēvi liktos. Bet es tā varu palielīties, ka es nekad nedabūju nevienu atzīmi mazāk par 5 nevienā eksāmenā.

Visus godīgi?
Visus godīgi, jā.

Studiju laikā piedalījāties sabiedriskajās aktivitātēs, dažādos pasākumos?
Viena lieta bija tādas aktivitātes kā balles, veselības dienas un tā tālāk. Jā, pa reizei piedalījos. Mēs ar grupu braucām daudz ekskursijās, pārgājienos. Paši organizējām pasākumus ar skolniekiem, neklātienes skola, olimpiādes. Jā, es 1. ģimnāzijā vadīju matemātikas pulciņu.

Studiju laikā?
Jā, un ilgi pēc tam vēl arī. Rīkojām arī ekskursijas ar pulciņu, bet galvenokārt jau tai pulciņā bija kārtīga rēķināšana.

Jūsu pirmā darbavieta?

Vispār man ir tikai viena darbavieta -Universitāte. 1969. gadā, kad iestājos augstskolā, sāku strādāt pie astronomiem observatorijā. Pats sākums bija tāds, varētu sacīt, romantisks -Universitātes Botāniskajā dārzā pavadoņu novērošanas stacija - reizi nedēļā vajadzēja reģistrēt pavadoņu lidojumu mērījumus. Pēc diviem gadiem sāku strādāt skaitļošanas centrā, tagadējā Matemātikas un Informātikas institūtā. Tas bija līdz 1984. gadam. Tur bija brīnišķīgs kolektīvs. Darba laiks nebija noteikts, galvenais, lai katrs izdara to, kas viņam jādara. Tā es 10 gadus varēju nodarboties vienīgi ar lietām, kas mani interesē. Par to es esmu ļoti pateicīgs nodaļas vadītājam Barzdiņam un savam zinātniskā darba vadītājam un laboratorijas vadītājam Freivaldam, kuru vadībā es tur strādāju ideālos apstākļos. Tad 1984. gadā bija fakultātes lielā reorganizācija, un vajadzēja vairāk mācībspēku. Tā nu es sāku strādāt šeit.

Dace Linde