Šī gada oktobrī devos akadēmiskā piedzīvojumā uz Minheni, lai iegūtu maģistra grādu. Loģiski, ka, lai to izdarītu, man nācās braukt projām no Latvijas. Aicinu izlasīt aprakstu par kādu atgadījumu, kas norisinājās tieši pirms aizbraukšanas.

Bija septembris un mēs atradāmies Baldonē (Turaidā). Fukši jau bija uzsūkuši lielu daļu Fizmatu gara, un bija laiks noslēguma ceremonijai. Cilvēkiem tika teikts paldies par padarīto un kopumā virmoja pozitīva noskaņa. Langins jau nākamajā dienā taisījās braukt prom uz Franciju, tāpēc Rota izsauca viņu priekšā un dāvināja Fizmatu kreklu piemiņai. Šis izvērtās par emocionālu brīdi, un es redzēju, kā divas asaras izspiežas uz Langina vaigiem. Beidzot arī es sapratu, ka dzīve tūlīt mainīsies: Langins aizbrauks, es aizbraukšu, pārējie paliks. Asariņu cienījami noturēju acī.

Tad nāca pārsteigums. Atkal skatuves priekšā uzradās Langins, un paziņoja, ka arī vēlas pasniegt kādam balvu. Pazīstot Juzi*, man radās aizdomas, ka šī balva ir domāta man. Tā izrādījās taisnība. Viņš vienkārši gribēja publiski man atdot 1/4 no 100 eiro parāda, kuru es viņam biju izkrāpis viltīgās derībās. Kaut kā es jau biju diezgan emocionāli aizkustināts, un šis žests to tikai pastiprināja un lika man kaklā sakāpt kamolam. Tā nu, juzdamies priecīgs un bēdīgs reizē, es gāju un saņēmu savus 25 eiro, kuri atradās iekš dāvanu kartes Riga Plaza.

Tagad stāsta darbība pārceļas laikā mēnesi uz priekšu (vienu dienu pirms iesvētībām).
Sēžu mājās, pārrunāju ar Ģirtu rītdienas ogļu posmu. Uzraksta Langins. Jau kādu piekto reizi jautā, vai es esmu iztērējis to dāvanu karti. Atbildu, ka nē un ka man rīt būs maz laika, jo iesvētības, un pēc tam jau es braucu projām. Tāpēc laikam nāksies to karti kādam pārdot. Langins šķiet bēdīgs par šādu iespēju, jo tomēr ir ieguldījis darbu, lai dāvanu karti man sagādātu. Esmu nedaudz pārsteigts. Neesmu gaidījis, ka tas viņam tik daudz nozīmēs. Bet nodomāju, ka tad jau nu gan man tā karte jāiztērē pašam.

Nākamā diena. Esmu Riga Plaza un cenšos atrast veidu, kā iztērēt 25 eiro. Pēc apmēram 40 minūšu klīšanas apkārt es ieraugu bērnu rotaļlietu veikalu, un man top skaidrs, kā dāvanu karti tērēt: nopirkšu draugiem atvadu dāvanas. Ieeju iekšā un vēl kādas 20 minūtes meklēju atbilstošas rotaļlietas. Tad prātā iešaujas adekvāta ideja: būtu forši dāvināt katram dzīvnieku, ar kuru man šis cilvēks asociējas. Sacīts, darīts: aizeju uz dzīvnieku nodaļu un sāku asociēt. Pēc pusstundu garas spriešanas par to, kādi dzīvnieki ir mani draugi, esmu diezgan apmierināts ar guvumu un dodos uz kasi.

Kasiere noskenē manus dzīvniekus un paņem dāvanu karti. Nopīkstina to. Nopīkstina vēlreiz. Izskatās nedaudz samulsusi. Viņa saka, ka kaut kāda problēma ar karti. Cenšas apskatīties, cik tur naudas, bet dators rāda, ka to nevar izdarīt. Tad es tieku nosūtīts uz supergalveno info punktu, jo tas ir ļoti advancēts info punkts. Izstāstu par savu ķibeli galvenajai info sievai, un viņa piekrīt pārbaudīt kartes saturu. Pēc pusminūtes viņa paziņo, ka kartē ir 0.00 eiro. Nepatīkami pārsteigts, saku info sievai, ka karti neesmu lietojis. Izrādās, ka arī to ir iespējams pārbaudīt. Info sieva sāk pārbaudi, savukārt man tajā brīdī kļūst skaidrs, kas ir noticis. Manu atskārsmi apliecina arī info sieva, sakot, ka karte ir lietota 20. augustā – 20 dienas pirms Langins man to uzdāvinājis.

Lohs tāds.**

*Langins
**Lai gan kopumā šī situācija man sagādāja gana daudz problēmu, noņemu cepuri Langina priekšā par izdomu un droši varu teikt, ka sirds viņam bija īstajā vietā.