Bija saulaina marta svētdiena, un Fizmatos jau visu nedēļu valdīja kņada. Ārā bija iestājusies arktiskā ziema, un ledus bija sācis pārvilkties pār Daugavu. Beidzot, pēc piecu gadu pārtraukuma, bija atļauts kāpt uz mūsu varenās upes. Ilgi nedomājot, nedēļas sākumā tika nolemts, ka uz ledus ir jākāpj un jāatjauno Fizmatu tradīcija ar uzrakstu bēršanu uz Daugavas. Pēc garām apspriedēm par to, ko tad īsti bērt, kur popularitāti bija ieguvuši saukļi „LEDUS”, „”+X⁰C”, tieši norādot uz ledus (ne)esamību un globālo sasilšanu, „lentenis”, kam man grūti rast kādu paskaidrojumu, tomēr uzvarēja uzraksts „LV10²” ar kuru vēlējāmies sveikt Latviju apaļajā jubilejā.

Lai arī pasākuma dienā gadījās neliela aizķeršanās ar kūdras pirkšanu, kā rezultātā mūsu SP vadītāja Laura stundu sēdēja ārā pie depo ar astoņiem kūdras maisiem pie sāniem, jo, kā gadījās, veikalu tieši slēdza ciet, tomēr galu galā kūdra nonāca fakultātē un visi bija priecīgi. Jāatzīmē, ka arī pie mums jau piederošās kūdras tikt nebija tik vienkārši, jo pa šiem gadiem to bija sākuši lietot vietējie dārznieki un nu jau uzskatīja par savējo. Pēc apspriedes ar dežuranti sadalījām krājumus līdzīgi – mums 7 maisi, viņiem 2. Kad galvenais organizators Daniels bija izstaigājis visas kojas un savācis pēdējo spaini no tās iemītniekiem un cilvēki bija atzīmējuši uzrakstam vajadzīgās lentas, varējām beidzot doties ceļā.

Tā kā kāpt uz ledus mūsu ierastajā vietā pie Akmens tilta nebija atļauts, tad nolēmām uzrakstu bērt pie Salu tilta pretī Zaķusalai, kur ledus bija pietiekami biezs, lai izturētu kā mūsu un tā kūdras maisu svaru.

Izrunājot drošības noteikumus, ar vēl nelielām bažām par to, kas sagaida, mājīgākajā un kompaktākajā veidā sasēdāmies busiņā ar spaiņiem, maisiem un "ragavām" pie sejām. 

Mēs bijām gatavi.

Jāpiemin, ka tad, kad bijām klāt, daudzu sejas bija mazliet baiļu pārņemtas, bet tas noteikti netraucēja pirmajiem drosminiekiem uzšļūkt uz Daugavas. Daudzi, protams, atminējās R. Blaumaņa noveli "Nāves ēnā", mūsu gadījumā -  "Fizmatu ēnā".  Viss sākās ar lentu likšanu, lai iezīmētu uzraksta kontūras. Viss veicās ļoti labi, ja neņem vērā baisās skaņas, kas ik pa laikam lika katra sirdij pukstēt nedaudz straujāk un dažiem nokāpt nost, lai sasildītu nejūtīgās kājas busiņā. 

Kontūras gatavas, atlicis galvenais - uzraksta aizpildīšana. Neviens vairs nebija palicis krastā. Visi kā viens, spaini pēc spaiņa lēnām piepildīja katru burtu. Jutāmies super atbildīgi par katra cilvēka reakciju, kad no rīta mūsu brīnumu būtu ieraudzījuši. Pa vidu smagajam darbam tika rīkotas arī kūdras maisu ātršļūkšanas un tālšļūkšanas sacensības. Maiss pēc maisa, meiteņu mati jau sasaluši, un uzraksts bija pabeigts (gandrīz). Pēdējo balto laukumu aizpildījām visi kopā - katrs iemeta pa saujai kūdras. Aši nopurinājām pēdējo kūdru no cimdiem un ātri laidāmies nost no ledus, lai vairs nebūtu jādzird dobjās skaņas un krakšķus zem kājām. Daži prom jau devās mājās, daži tomēr vēlējās pabaudīt veikto mākslas darbu no tilta. Viss bija iznācis skaisti un pilnīgi kā pa diedziņu.

Nokāpjot no tilta un esot gatavībā braukt sildīties katrs savā stilā, mūs sagaidīja draugi - pašvaldības policija. SP vadītāja Laura nesteidzoties sāka stāstīt reālo situāciju - Fizmati, tradīcija utt., taču, kā jau policija, nekas īsti neiet pie sirds no mūsu stāstītā - kūdra ir piesārņojums, jāvāc nost. Cenšoties saprasties un kaut ko sarunāt ar likuma sargiem, tomēr tam neizdodoties, ar lauztām sirdīm gājām visu vākt nost. Ar visu iespējamo ekipējumu, kas bija - viena slota, divas vai trīs lāpstas, grābeklis un kartona ragavas - darbs negāja īpaši raiti un mūsu ātrums policiju arī neapmierināja, tāpēc tālākie norādījumi bija visu vienkārši "izspārdīt", jo uzraksts ir un paliek reklāma. Un, runājot par piesārņojumu, izrādās, ka tas mainās atkarībā no tā, vai ir skaistā uzrakstā vai vienkārši esot izbārstīts. 

Te nu mums bija Fizmatu tradīcija!

Taču visi sveiki un veseli (cerams) tika atpakaļ mājās, lai sildītos un apraudātu notikušo. Tā nu mums gāja svētdienas vakarā / pirmdienas rītā. Cerēsim uz ledu nākamgad un ka tad uzraksts paliks savā vietā arī pēc tā uzbēršanas!