Pavasaris ar iestājeksāmeniem augstskolās daudziem jauniešiem ir izaicinājumu laiks. Ko tu varētu viņiem ieteikt?
Nebaidīties kļūdīties! Brīdī, kad stājies augstskolā, tev ir doma, ka nu jāizvēlas studiju virziens un profesija visai dzīvei. Tu reāli streso, jo baidies izdarīt nepareizo izvēli. Es kā darba devējs uzskatu, ka ir pilnīgi vienalga, kādu studiju programmu cilvēks ir mācījies. Ir svarīga augstākā izglītība, bet nav lielas starpības, vai cilvēks ir studējis fizmatos vai ekonomistos. Liela daļa Latvijas Universitātes beidzēju savā nozarē tik un tā nestrādā. Ja cilvēks grib būt uzņēmējs, daudz svarīgākas būs viņa prasmes, nevis konkrētā studiju programma, ko viņš būs apguvis.

Kuras prasmes, tavuprāt, ir svarīgākās?
Prasme sevi pārdot! Prasme pārdot no visām prasmēm ir pati svarīgākā. Dzīvē viss ir pārdošana. Lai sarunātu šo interviju, tev tā ir man jāpārdod. Dzīvē var pārdot idejas, kas cilvēkus ir par kaut ko pārliecinājušas. Var pārdot sevi darba devējam. Var pārdot sevi pasniedzējam, jo atzīme ir 60% zināšanas un 40% - attieksme, kuru tu neapzināti pasniedzējam esi radījis. Visbeidzot, prasme pārdot ir prasme pārliecināt. Visi līderi un vadītāji prot ļoti labi pārdot. Tās ne vienmēr ir preces vai pakalpojumi - daudz biežāk viņi pārdod idejas, par tām pārliecinot citus.

Ko darīt, ja mācoties saproti, ka esi kļūdījies studiju izvēlē?
Ja tu esi sācis mācīties un pirmā gada laikā saproti, ka vēlies studēt kaut ko citu, visstulbākais ir mācības turpināt, jo tas ir čemodāns bez roktura. Ja to apzinies trešajā kursā, tad tev ir jāsaprot, kāpēc tu mācies - papīra vai zināšanu dēļ? Ja mācies papīra dēļ, studijas ir jāpabeidz. Bet tad šim jautājumam jāpieiet adekvāti - iemācies mācīties ātri, liec eksāmenus uz piecniekiem un netērē laiku, lai sēdētu lekcijās, kas nav nepieciešamas! Ja mācies zināšanu dēļ, tad trešajā kursā, saprotot, ka esi kļūdījies, maini studiju programmu! Pretēji tam, kas droši vien tiek rakstīts "Universitātes Avīzē", es kā darba devējs nekad neņemšu darbā cilvēku, kurš atnāks pie manis pa taisno no Latvijas Universitātes un ne reizi mūžā nebūs strādājis. Kam viņš tāds vajadzīgs? Pārdot viņš neprot. Savu darbu viņš organizē vāji. Akadēmiskā izglītība ir milzīgs spēks, bet tikai kopā ar labu darba pieredzi.

Tātad tu atbalsti studentu strādāšanu līdztekus studijām?
Jā, jo tas norūda raksturu. Tas liek menedžēt savu laiku un sagatavo studentu par cilvēku, kas nedzīvo citiem uz kakla.

Bet kur tad paliek stāsts, ka zināšanas, kas apgūtas, līdztekus strādājot, nav kvalitatīvas?
Tāpat jau nav kvalitatīvas Cik daudz no tā visa, ko esi iemācījusies augstskolās, tu šobrīd reāli lieto darbā? Kādus 10%-20%... Lai iegūtu šos 20%, ir gandrīz vienalga, ko tieši studēt. Tas ļoti vērtīgais, ko dod augstākā izglītība, ir plašs redzesloks un spēcīgas profesionālās zināšanas. Esmu viennozīmīgi par augstāko izglītību! Reālajā dzīvē gan vēl joprojām ir ļoti liela atšķirība starp to, ko pieprasa darba tirgus, un to, cik sagatavoti ir augstskolu beidzēji

Kā šo atšķirību, tavuprāt, var izlīdzināt?
Es teiktu - mācoties klāt, nevis metot kaut ko nost. Mācoties pārdot, strādāt komandā, vadīt cilvēkus, plānot savu darbu un laiku. Jāmācās pareizi mācīties. Jaunieši pēc vidusskolas, ienākot augstskolā, bieži vien nesaprot, kā ir jāmācās. Ir gudri vīri, kas jau sen ir izdomājuši tehnoloģijas, kā mācīties ātri, kā gatavoties eksāmeniem, kā konspektēt, kādā veidā labāk iegaumēt. Pareizi to darot, uz pusi var samazināt mācībām domāto laiku un iemācīties var vairāk. Diemžēl pagaidām augstskolās nemāca mācīties, kaut gan ar to vajadzētu sākt. Cilvēkam īstenībā nav jābūt ģēnijam. Par jebkuru lietu internetā var atrast grāmatu, kur ir uzrakstīts absolūti viss, kas tev nepieciešams dzīvē. Ja tev ir problēmas iepazīties ar meiteni, internetā pilnīgi noteikti būs piecas ļoti vērtīgas grāmatas, kurās atradīsi padomus, un tev viss izdosies. Ja tev ir problēmas atrast darbu, ir cilvēki, kas ir uzrakstījuši vērtīgus ieteikumus. Tos pildot, tu atradīsi darbu. Galvenais ir mācēt angļu valodu. Labāk divus vakarus neaiziet uz Paddy Wheelan's, bet saņemt drosmi un savus 20 vai 30 dolārus ieguldīt labā grāmatā.

Cik svarīga studentiem ir komandas izpratne, jo talantīgu cilvēku problēma ir tā, ka viņiem patīk būt individuālām zvaigznēm
tādus vēl arī dēvē par perfekcionistiem, un pārsvarā 40 gados viņi mirst ar sirds mazspēju.

Bet svarīgākais jau ir tas, ka šobrīd viņi visu izdara perfekti
nē, svarīgākais ir tas, ka cilvēki nodzīvo līdz 90 gadiem un izaudzina savus mazmazbērnus. Psiholoģijā pēc šīs pazīmes cilvēkus iedala trijos tipos. Cilvēki, kas ir vadītāji. Cilvēki, kas ir komandas spēlētāji. Un cilvēki, kas ir neatkarīgie spēlētāji. Vadītāji ļoti labi jūtas, komandējot cilvēkus, un bieži vien ir līderi. Viņiem ir grūti gan strādāt vieniem telpā ar datoru un bez cilvēkiem, gan arī kādam pakļauties. Ir neatkarīgie pilsoņi jeb, kā tu saki, talantīgie, kas perfekti visu izdara vieni paši. Nedod Dievs, likt viņiem kādu vadīt, tāpat viņi arī negrib, lai kāds komandē viņus. Un ir komandas spēlētāji, kuri nevar bez kāda, kas vada. Viņi visu izdara perfekti, ja viņiem dod cilvēkus, ar kuriem komunicēt. No otras puses, dzīve pieprasa, lai tu strādātu komandā. Attiecīgi tev ir divas iespējas - vai nu iemācīties to darīt, vai arī atrast sev tādu nodarbošanos, ko tu maksimāli vari pielāgot savam darba stilam. Ja tevi neviens neņem darbā par vadītāju, varbūt tu vari izveidot un vadīt kaut ko savu. Turpretī, ja tu esi komandas spēlētājs, ir svarīgi saprast, ka tev nevajag vadīt. Ja esi talantīgais individuālists, tev savai darbībai ir jāatrod tāds lauciņš, kurā tu vari darboties neatkarīgi. Ja mēs runājam par komandu, kurā ir gan pasniedzēji, gan studenti, tad tā nekad nebūs īsta komanda. Tā nekad nebūs vienlīdzīgu cilvēku komanda, jo pasniedzējam vienmēr ir līdera loma.

Vai pasniedzējs var veiksmīgi darboties kā līderis?
Manā izpratnē eksistē seši līmeņi, kuros pasniedzējs var veiksmīgi darboties kā līderis. Tā ir tā sauktā Diltsa loģisko līmeņu piramīda. Pirmais līmenis ir apkārtējā vide. Otrais - darbības. Trešais - prasmes un zināšanas. Ceturtais - uzskati un vērtības. Piektais - identitāte. Un sestais ir garīgais līmenis. Vides līmenis atbild uz jautājumu: kur un kā mēs mācāmies? Darbību līmenis: ko dara? Prasmju un zināšanu līmenis: kā dara? Uzskatu un vērtību līmenis: kāpēc dara? Identitātes līmenis: kas es esmu? Un garīgais līmenis atbild uz jautājumu: kurš vēl? Zināšanu pasniegšana mūsdienās notiek dažādos līmeņos. Ja mēs skatāmies uz vides līmeni, tad pasniegt šajā līmenī nozīmē radīt tādu vidi, kurā studenti mācās. Piemēram, ja ekonomikas profesors rada datorsimulāciju, kur studenti vada uzņēmumu, bet viņš šajā procesā neiejaucas, viņš ir radījis vidi, kurā studentam mācīties. Apmācības darbību līmenī nozīmē mācīt to, ko un kā darīt. Piemēram, datoriķiem tā ir programmēšanas valoda, žurnālistiem - rakstīšanas tehnika, ekonomistiem - budžeta sastādīšana un finanšu analīze. Rakstus var rakstīt labāk un sliktāk - tas ir jautājums par vārdu izvēli un valodu. Programmēt var labāk vai sliktāk, un tas attiecas uz loģikas sakarību redzēšanu. Visspēcīgākā mācīšanās notiek uzskatu līmenī. Uzskati ir soft’s jeb programma, kas tavā galvā nosaka to, kā darbojas tavs "iekšējais dators". Ja tavā soft’ā ir ierakstīts "esmu nelaimīgs" un tu uzskati sevi par nelaimīgu, tu būsi būtiski nelaimīgāks nekā tad, ja pie tiem pašiem apstākļiem tev ir uzskats "esmu laimīgs". Psihologi ir pierādījuši, ka visefektīvākā mācīšanās notiek tad, kad studenti modelē pasniedzēja uzskatus. Tas nav nekas jauns, jo bērni pārņem un modelē vecāku uzskatus, skolēni - savu skolotāju, un viss šis process visbiežāk notiek neapzināti. Visspēcīgākā apmācība notiek tad, kad pasniedzējs apzināti ir tāds, ka studenti, modelējot viņa uzvedību, sasniedz savus mērķus. Tā ir mācīšanās no personības, kad studenti neapzināti vai apzināti cenšas atkārtot pasniedzēja pasaules redzējumu. "Be the change you want to see" - tu esi tā izmaiņa, kuru vēlies ieraudzīt. Pasniedzējs ir tāds, kādus viņš vēlas redzēt savus studentus. Ļoti bieži pasniedzēji dzīvē neprot darīt to, par ko teorētiski māca studentiem. "Neprot" nozīmē to, ka ekonomikas pasniedzējs ne reizi nevienā uzņēmumā nav praktiski sastādījis budžetu, lai arī māca tā sastādīšanu studentiem. Nākamais ir identitātes līmenis. Mācoties tajā, tu identitātes līmenī izmaini savu domāšanu no "es kaut ko mācos" uz "es jau esmu tas, ko mācos". Laika gaitā šī "es jau esmu tas, ko mācos" identitāte nosēžas tevī tik spēcīgi, ka tu sāc uzskatīt, ka "es jau esmu tas, ko mācos", nevis "es kaut ko mācos". Garīgajā līmenī runa ir par garīgajiem skolotājiem, kuri tev māca jau dzīves filozofiju. Tad, lūk, - ja tu jautā, vai pasniedzējs var veiksmīgi darboties kā līderis, es atbildu - pasniedzējā ir jābūt visām šīm sešām lomām kopā.

Kā sasniegt optimālu pašapziņu, kas nebūtu ne par zemu, ne par augstu?
Ir vairākas lietas, kas ietekmē pašapziņu, un viena no tām ir iekšējais dialogs. Iekšējais dialogs ir mūsu saruna pašiem ar sevi. Katram no mums ir mūsu iekšējā balss, ar kuru mēs domājam un ļoti bieži paši ar sevi sarunājamies. Ja kāda balss jums šinī brīdī saka "tās ir muļķības", tad tā arī ir šī iekšējā balss, par ko es šobrīd runāju. Šis iekšējais dialogs var būt gan mūsu labākais draugs, gan ļaunākais ienaidnieks. Visiem cilvēkiem, kuriem ir zema pašapziņa vai ir pašapziņas problēmas, ir negatīvs iekšējais dialogs. Tas nozīmē, ka mums ir ļoti kritiska iekšējā balss, kas nosodošā intonācijā stāsta to, cik slikti mēs kaut ko esam izdarījuši, kur mēs esam kļūdījušies un ko mēs neesam varējuši izdarīt vispār. Iekšējais dialogs ir ļoti līdzīgs radioaparātam. Tam, kā mēs visi zinām, ir vairākas frekvences un dažādas radiostacijas. Ja mums apnīk Fredis un Ufo, savus radioaparātus mēs varam noskaņot uz "Radio Skonto" vai "Radio Naba". Ar iekšējo dialogu ir tieši tāpat - mēs apzināti varam to pārslēgt uz "radiostaciju", kuras nosaukums ir "pozitīvs iekšējais dialogs" un kurā mīlīgā intonācijā par mums tiek teiktas pozitīvas lietas. Apzināti sākot sev teikt to, ko tu esi izdarījis labi, nevis to, ko tu esi izdarījis slikti, tava pašapziņa ceļas. Tas nenozīmē, ka vajag noniecināt paškritiku, taču ir apzināti jāstrādā ar savu iekšējo dialogu.

Bet vai tā nav apzināta melošana pašam sev?
Ja, ejot pa ielu, tevi apšļāc garāmbraucošs taksometrs un tava sarkanā jaciņa nu ir kļuvusi brūni pelēka, tālākos piecsimt metrus tu vari iet ar domu "kāds šis taksometra šoferis ir draņķis - viņam vajadzētu sadot". Tu vari izjust negatīvās emocijas, un tavs stāvoklis nebūs tāds, lai pēc desmit minūtēm tu spētu noslēgt izdevīgu līgumu vai, dzīvespriecīgi smaidot, ierastos uz randiņu. Ja tu saproti, ka viss notikušais ir vienkāršs dzīves signāls, ka nepieciešams uzmanīties un nākošreiz iet gar ielas otru pusi, tu secini, ka jānotīra jaciņa un ar smaidu sejā jādodas tālāk. Notikumi ir tādi, kādi tie ir. Notikumi nav ne labi, ne slikti. Tas, kā mēs izvēlamies par tiem domāt, nosaka to, kā mēs jūtamies. Cenšanās atrast pozitīvo notikumu nodomam, kas tomēr ir bijis labs, palīdz un attaisnojas. Ja mēs paskatāmies uz veiksmīgiem un neveiksmīgiem cilvēkiem, ļoti vērtīga recepte, lai kļūtu dzīvē neveiksmīgs, ir nepārtraukti klausīties negatīvā iekšējā dialogā, un otrādi. Analizējot veiksmīgu cilvēku domāšanas psiholoģiju, ir atklāts, ka viņi apzināti pievērš uzmanību labajam un ka viņiem ir pozitīvs iekšējais dialogs. Ja mēs nevaram izmainīt savas "radiostacijas saturu", mēs varam izmainīt tās "mūzikas stilu", kāds tajā tiek raidīts. Tas nozīmē, ka mēs šo pašu dialogu klausāmies citā intonācijā. Negatīvam dialogam bieži vien ir ļoti pretīga intonācija kāda sev netīkama cilvēka balsī. Izmainot šo intonāciju uz mīlīgu sava labākā drauga balsi, kurā klausīties ir patīkami, pašapziņa paaugstinās.

Ko ar pašapziņu iesākt "ciema skolas gudrākajam puisim", nonākot Latvijas Universitātes lielajā kolektīvā un saprotot, ka šobrīd viņš vairāk nav zvaigzne numur viens?
Pie tā visa, ko teicu iepriekš, ir jāuzraksta saraksts ar savām 50 pozitīvajām īpašībām! Tas palīdz. Šeit ir svarīgi atdalīt paškritiku un reālu situācijas novērtēšanu no sevis noniecināšanas un negatīvā iekšējā dialoga. Latvieši ir mazohistu tauta, tāpēc sevis noniecināšana viņiem ir attīstīta daudz labāk nekā, piemēram, amerikāņiem. Izvērtēt situāciju un to saprast ir labi. Apzināties, ka šajā brīdī tu neesi pirmais puisis Rīgā, ir labi. Šī iemesla dēļ sevi noniecināt ir slikti. Secinājums ir viens - saprotam, kur mēs esam, un radām plānu, kā rīkoties tālāk.

Kāpēc talantīgi cilvēki savā privātajā dzīvē bieži paliek vieni?
Tāpēc, ka laikus neplāno, kam dzīvē dot priekšroku! Runājot par talantīgiem cilvēkiem, kas savu talantu realizē naudas pelnīšanā, perspektīvā mēs beigās ieraugām uzrakstu "Šeit dus talantīgākais un bagātākais līķis kapsētā". Īstenībā ir pilnīgi vienalga, cik bagāts viņš ir bijis. Jautājums ir par to, cik viņš ir bijis laimīgs. Iedomājieties savu 90 gadu jubileju un izspēlējiet dzīvi atpakaļ! Kādu mēs gribam savu 90 gadu jubileju? Vai mēs vēlamies tajā būt vieni? Vai ar Nobela prēmiju? Vai ar kaudzi naudas? Vai vieni ar daudziem draugiem? Vai tomēr kopā ar sievu, lielu ģimeni un daudziem mazmazbērniem? Mēs parasti nedomājam par to, kas notiek, tādēļ atpakaļskatīšanās ļoti palīdz.

Kā iemācīties vērtēt citus cilvēkus un saskatīt viņos pozitīvo?
To var iemācīties, pieņemot uzskatu, ka katrā notikumā, kas ar mums notiek, eksistē kāds pozitīvs modelis un ka katra cilvēka darbība, kas ir vērsta pret mums, viņaprāt, ir viņa vislabākā izvēle, un arī tur ir pozitīvais nodoms, ko dzīve mums sniedz. Piemēram, ja es saslimstu, tad slimības pozitīvais nodoms ir, lai es atpūstos. Turklāt, ja nepietiek ar kakla sāpēm, mums tiek "iedota" pamatīga gripa. Ja es neiestājos augstskolā, tad tā ir zīme, ka man ir kardināli jāizmaina stratēģija, kā mācīties un sagatavoties augstskolai, turklāt varbūt tā nemaz nav pareizā augstskola. Nav svarīgi - tas ir vai nav patiesi, svarīgi ir - kā tas strādā. Ja mēs saprotam šo pozitīvo nodomu, mēs kaut kādā veidā rīkojamies. Ja mēs rīkojamies, mēs varam kaut ko sasniegt. Ja mēs neiestājamies augstskolā un paziņojam "da nu, visa augstākā izglītība ir pie kājas, es iešu uz gateri", kas praktiski nozīmē to, ka mēs neko nesecinām un neizmainām, tas ir garām. Mērķis ir izdarīt secinājumus, un pozitīvā nodoma princips var palīdzēt. Ja kāds mūs noķengā, tad ārkārtīgi vērtīgi ir saprast, ka šī cilvēka pozitīvais nodoms ir trenēt mūsu reakciju. Ja mūs uz ielas pilnīgi nepamatoti nolamā sveša tante, tad tantes pozitīvais nodoms ir rūpēties par mūsu emocionālo noturību un respektu. Ja mēs nevaram atrast kopīgu valodu ar pasniedzēju, tad pasniedzēja pozitīvais nodoms ir trenēt mūsu pārrunu vadīšanas spējas. Un, visbeidzot, - ja kāds pret mums izstrādā kādu riebeklību, tad tas ir treniņš, kuram mums ir jāiziet cauri. Ir jāsaprot, ka otram tā ir vislabākā izvēle.

Vai ir vērts cilvēkiem uzticēties?
Tas ir jautājums par uzskatiem. Ir dažādas filozofijas, kas ietekmē mūsu dzīvi. Pirmā filozofiskā pamatnostādne ir uzskats, ka pasaulē trūkst resursu. Tas ir uzskats, kas vada mūsu dzīvi. Šis uzskats, ka resursu trūkst un tādēļ par tiem ir jākaro, nāk no bērnības, no vecākiem, no skolas. Dzīve tiek uzskatīta par cīņu ar citiem cilvēkiem par ierobežotu resursu daudzumu. Šajā filozofijā atmaksājas neuzticēties, jo resursi ir ierobežoti un visi apkārtējie tādēļ jāuzskata par konkurentiem. Interesanti, ka uzskati vada mūsu darbības un nosaka rezultātus. Tas, kas ir galvā, tas notiek arī dzīvē. Ja mēs uzskatām, ka resursu trūkst, tad tie reāli arī trūkst. Ja mēs uzskatām citus par konkurentiem, tad viņi par tādiem arī kļūst. Eksistē arī cita filozofija, kas uzskata, ka pasaulē valda visu resursu - iespēju, naudas, mīlestības - pārpilnība, tādēļ svarīgākais ir jautājums, kā paņemt, nevis kuram atņemt. Līdz ar to atmaksājas uzticēties. Interesanti, ka visi nabadzīgie cilvēki uzskata, ka resursu trūkst, turpretī bagātie cilvēki domā, ka naudas ir, cik uziet - visapkārt ir tik daudz iespēju, ka tās visas izmantot nav viena cilvēka spēkos. Vai atmaksājas uzticēties? Manuprāt, viennozīmīgi jā! Ja tu dzīvo ar filozofiju, ka pasaulē resursu pietiek, un jautājums ir par to, kā tos paņemt, tad sadarbības stratēģijai jābalstās uz uzticēšanos. Nav jēgas vairāk neuzticēties. Pragmatiski raugoties, tu iegūsti vairāk, no sākuma uzticoties nekā no sākuma neuzticoties. Skaidrs, ka jebkurā brīdī tevi var piekrāpt, bet, ja tu sākumā izdomā neuzticēties, tu bieži vien otram cilvēkam neļauj izdarīt visas tās labās lietas, kuras viņš var izdarīt, un tādēļ beigu rezultāts ir tuvu nullei. Ja tu nolem uzticēties, tad tie cilvēki, kuriem var uzticēties, to izdara, un rezultāts ir pozitīvs.

Iepazīstinot ar sevi, tu paziņo, ka pasaule pieder drošajiem. Kas ir drošie?
Drošie ir tie, kas nebaidās kļūdīties, jo nekļūdās tikai tie, kas neko nedara vai guļ kapsētā. Baidoties kļūdīties, mēs neko nedarām. Visi veiksmīgie cilvēki ir gan bankrotējuši un pat vairākkārt, gan atlaiduši savas komandas, ar kurām ir sakašķējušies, gan paši daudzviet izkrituši. Drošo filozofija tā vietā, lai apstātos un padotos, ir iet un darīt atkal. Iedomājies, kas notiktu, ja mazs bērns, sākot staigāt, pirmo reizi pieceltos, apkristu un nolemtu nestaigāt.

Kā adekvātāk interpretēt pašam savas kļūdas?
Kā atgriezenisko saiti. Kļūdu nav vispār! Ir tikai atgriezeniskās saites. Mēs esam izdarījuši kaut ko tādu, kas nestrādā. Labs piemērs tam ir Edisons, kurš, izgudrojot 70. lampiņu, nevis ārprātīgi iekliedzās "kāda dzīves kļūda!", bet gan mierīgi secināja "ooo, es atkal esmu izgudrojis lampiņu, kas nestrādā".

Par manipulēšanu komunikācijā
oi, nē - šo labāk nevajag.

Bet tas ir ļoti aktuāli - mums katru dienu daudz kas tiek ieteikts un reklamēts. Kurā brīdī tas pārvēršas nekontrolējamā procesā?
Jau pats šis jautājums, kuru tu uzdod, ir tīrākā manipulācija ar mani! Katrs no mums manipulē. Tu uzdod jautājumus, es atbildu. Tu manipulē ar mani, es manipulēju ar tevi. Reāli skatoties, to dara katrs. Manipulācija ir darbība, kuras mērķis ir izmainīt otra cilvēka uzvedību

viņam pašam to neapzinoties?
Neapzinoties, apzinoties - kāda starpība? To dara pasniedzējs ar studentiem, vecāki ar bērniem, bērns ar vecākiem, skolotājs ar skolēniem, skolēns ar skolotājiem - visi. Jautājums ir par mērķi! Ja manipulē, lai cilvēkam izdarītu kaut ko sliktu, tā ir negatīvā manipulācija, kas, protams, ir absolūti slikta. Ja tas tiek darīts, lai cilvēkam palīdzētu, tā ir pozitīvā manipulācija un ir pat atbalstāma. Daudzi to sauc arī par iespaidošanu. Ja es tev saku "avīze "Diena"", piezvanu "Karjeras "Dienas"" redaktorei Ilzei Arkliņai, tu sāc tur strādāt un esi ļoti laimīga ziņu reportiere, - tā ir pozitīvā manipulācija. Svarīgākais jautājums vienmēr ir par mērķi! Nazis nav ne labs, ne slikts. Viss ir atkarīgs no tā, ko mēs ar to darām.

Ko tu varētu pateikt par organizāciju Nordic Training International, kuras prezidents tu esi?
Mēs esam viena no lielākajām mārketinga un menedžmenta apmācību kompānijām un mācām dažādu uzņēmumu darbiniekiem vadības, pārdošanas, pārrunu un daudzas citas prasmes. Mūsu darba pamatdoma - palīdzēt klientam sasniegt reālus rezultātus, un mēs to darām bieži vien labāk nekā jebkurš cits ārējā tirgū ikvienā jomā - gan pārdošanā, gan vadībā, gan klientu apkalpošanā.

"Universitātes Avīzes" 2005. gada vasaras numura elektroniskā versija atrodama TE