Ir uzausis saulains 18. novembra rīts. Mūsu Latvijas dzimšanas diena. Šoreiz svinības ir jo īpašas – apaļa jubileja! Tomēr ne vienmēr pār mūsu zemi ir spīdējusi saule. Ir bijis arī ne viens vien brīdis, kas aizvadīts tumsā. Tādēļ, lai izjustu svētku saldo garšu, vajag atskatīties dažviet rūgtajā pagātnē.

Mūsu valsts aizsākumi meklējami laikā, kad sāka apklust Pasaules kara lielgabali. Tad dzima Latvijas valsts, kuru brīnumainā kārtā bija izdevies izveidot saujiņai cilvēku ar ideju par savu, neatkarīgu valsti. Lai gan laiki bija grūti, tomēr šis sapnis realizējās, un mums beidzot bija sava valsts.

Sekoja parlamentārais periods, kad, pateicoties partiju savstarpējām ķildām, zuda sabiedrības ticība demokrātijai. Tādēļ nav jābrīnās, ka nebija milzīgas pretestības, kad apvērsuma rezultātā pie varas nāca Kārlis Ulmanis, kurš izveidoja autoritāru pārvaldes režīmu. Tieši šie Ulmaņlaiki cilvēku atmiņā ir palikuši kā labākie. Diemžēl tiem nebija lemts būt ilgiem.

Sākās Otrais Pasaules karš, un Latviju pārklāja sveši karogi. Lai gan daudzi cerēja, ka pēc kara atkal izdosies situāciju izmantot mums par labu un atgūt neatkarību, tomēr tā nenotika. Latvija uz ilgiem gadiem nonāca Padomju Savienības rokās ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tomēr tauta turpināja lolot cerību par brīvu Latviju. Un ne reizi vien brīvības dzirksteles izlauzās uz āru. Bet tikai astoņdesmito gadu beigās šīs dzirksteles bija spējušas radīt liesmu, kas noveda pie neatkarības atjaunošanas.

Ļoti iespējams, ka daudzi, kas bija cīnījušies par neatkarības atjaunošanu, pēc mērķa sasniegšanas jutās sarūgtināti, jo atmodas laika ideāli sāka bālēt un izplēnēt. Tomēr nedomāju, ka atradīsies kāds, kurš teiktu, ka nebija vērts. Tas bija un ir to vērts! Priecāsimies par to, kas mums ir! Jo īpaši tādēļ, ka neviens mums to nav devis, mēs paši to esam izcīnījuši!

Sveicieni visiem valsts svētkos! Mēs esam tie, kas veido šo valsti!