Vai esat dzirdējuši par pilsētu būvēšanas un uzturēšanas  simulāciju spēli "SimCity"? Nesen iznāca šīs spēles jaunākā versija, taču, iespējams, šis notikums un ar to saistītās ķibeles ir viens no skaļākajiem spēļu industrijas skandāliem pēdējā laikā. Taču, neskatoties uz neveiksmēm, šajā rakstā pievērsīsimies patīkamākām un dzīvei pietuvinātākām tēmām.

Šī "SimCity" iterācija ir vērā ņemama ar to, ka tajā salīdzinājumā ar iepriekšējām spēles versijām izmantots būtiski atšķirīgs modelis, kas simulē pilsētas darbību. Pilsēta, skatoties no matemātiskā viedokļa, ir ļoti sarežģīts zvērs, it īpaši ņemot vērā lielo parametru skaitu, kas spēlē ietverts (sākot ar ūdens apgādi, beidzot ar simulētās sabiedrības sociālās struktūras ietekmi uz tās vēlmēm, proti, bagātākiem cilvēkiem ir augstākas prasības pret vidi, kurā viņi dzīvo). Līdz šim simulāciju veica augsta līmeņa algoritms, kas strādāja fonā un aplūkoja spēlētāja pilsētu tīri statistiski (pie konkrēta apdzīvotības blīvuma un izglītības līmeņa vajadzētu būt attiecīgai satiksmes plūsmai un arī atbilstošam noziedzības līmenim), kas, protams, ir labi un skaisti, bet viennozīmīgi noved pie tā, ka ir kāda "ideālā partija", kā rezultātā visi mainīgie parametri ir sasnieguši optimālās iespējamās vērtības.

Jaunais modelis, savukārt, simulē sīkas detaļas, katru atsevišķo cilvēciņu un katra mazās velmītes, ļaujot lielajai pilsētas bildei veidoties pašai no sevis. Katram no šiem mazajiem cilvēciņiem ir savas mērķi un savs dienas plāns. Spēlētājs var šo plūsmu virzīt, izmantojot ceļus, kas arī ir spēles galvenā mehānika. Ap sākotnējo ceļu plānojumu tiek izvietots viss, sākot ar notekūdeņu pārvaldi un beidzot ar populācijas izglītošanu (ja ir vēlme uzzināt vairāk par pašu modeli, ir gana daudz rakstu, kas meklējami zem atslēgas vārdiem "GlassBox engine").

Taču interesantākais ir veids, kā šo jauno dzini ir izmantojuši cilvēki, lai modelētu atsevišķas īpatnības savās pilsētās. Piemēram, kāds datorspēļu žurnālists (šajā rakstā)  ir ar "SimCity" palīdzību mēģinājis rast skaidrojumu tam, kādēļ katru rītu, vedot dēlu uz skolu, viņam jāsēž riebīgā sastrēgumā. Pilsētas digitālajā kopijā izvietojot atbilstošas komerciālās/dzīvojamās/industriālās zonas tiešām atklājās, ka pīķa stundās uz pilsētas galvenās ielas izveidojas sastrēgumi tieši no citām pilsētām caurbraucošo cilvēku dēļ. Vēl vairāk - modelis gana labi atspoguļoja iespējamos apvadceļus, lai sastrēgumus apbrauktu.

Pilsētu plānotāji gan vēl nevar sākt svinēt to, ka viņu darbs nākotnē būs tāda glorificēta datorspēle. Dzinī joprojām ir daudz problēmu, it īpaši veidojot blīvākas pilsētas (pilsētas teritoriālais lielums ir ļoti ierobežots), kas bieži vien noved pie absurdām situācijām, kā piemēram, digitālie cilvēciņi, braucot uz darbu, sastrēgumā sēž divas diennaktis. Taču fakts, ka pirmais mēģinājums šādai pieejai pilsētu simulēšanā funkcionē pat tīri ciešami, tomēr ir vērā ņemams. Kas attiecas uz pašu spēli - nepērciet to, vismaz vēl ne! Tīri no spēlētāja viedokļa mazo simu dažbrīd īpatnējā uzvedība, kompānijas "Electronic Arts" izpratne par biznesa ētiku un fakts, ka liela daļa no spēles baudāmības ir atkarīga no kāda nezināma cilvēka interneta otrā galā padara "SimCity" par ļoti kaitinošu, bet pieradinošu pieredzi, kas liek justies slikti gan par sevi, gan par zemē nomesto laiku.