Consumer Electronics Association (CEA) veiktie pētījumi parāda, ka pieaugušie spēlē datorspēles vairāk nekā bērni. Viena trešdaļa pieaugušo spēlmaņu pie datora nosēž teju vai desmit stundas nedēļā, turklāt tikai vienpadsmit procentu tīņu pie PC pavada to pašu laiku. Procentu sadalījums pierāda faktu, ka „lielie” ir atkarīgāki par „mazajiem”.

Piemēram, 25% pieaugušo pēdējos 6 mēnešos izmanto rokas datorus, lai ļautos virtuālajam priekam. 64% spēlē spēles vienatnē. Tāpēc rodas jautājums, vai tik viņi gadījumā nekautrējas atklāt citiem, ka ļaujas šai atkarībai. Bet, protams, pastāv arī citi viedokļi, kāpēc viņi tā dara. Viens no tiem varētu būt, ka spēles ir kļuvušas pārāk intīmas, lai rādītu tās citiem. Bet kuru tas interesē, ja 18 gadu slieksnis jau sasniegts un ailītē, kur prasa apstiprināt vai tev jau ir 18 gadu, tu vari mierīgi, bez sirdsapziņas pārmetumiem ievilkt ķeksīti: ”Jā, esmu pilngadīgs”! Mūsdienās, protams, tas vairs nav nekāds brīnums, ka jebkurš sīcis ar var šo ķeksi iegrūst, kur vien vēlas, neviens jau tevi neķers aiz bikšu priekšas un nepārbaudīs esi liels vai neesi.

Dati liecina, ka 55% pieaugušo spēles spēlē internetā un kāds tur brīnums, ja tur ir lielāka izvēle. Lai gan jāteic, ka tās spēles, kas ir globālajā tīmeklī ir pastulbas un pārāk vienkāršas mūsu attīstītajiem prātiem. Bet tad kāpēc tās tiek spēlētas. Laikam jau veco labo laiku vārdā, kad katra mājās bija vismaz divi tetrīši, turpat uz galda mētājās „Cirks” un viltīgais kubiks-rubiks. Jā, tie nu gan bij’ labi laiki! Un kāpēc neuzspēlēt šīs spēles tagad, kad to vadība ir uzlabota un nav vairs pašam jāmeklē metamie kauliņi un mūžam pazūdošās figūriņas. Un kāpēc galu galā tās nepaspēlēt darba laikā kad tik un tā nav ko darīt...

CEA direktors šos rezultātus skaidro, ka bērniem vienkārši neatliek laika, lai ļautos virtuālajai atkarībai. Viņš to pamato ar mobilajiem telefoniem, jo 81% tādi esot. Un kam tad vajag vairs tetri, ja ir mazais draudziņš pie sāna?

Runājot par sievietēm- geimerēm, tad viņu ar nav maz. Veseli 29% daiļā dzimuma pārstāvju spēlē datorspēles. Protams, tas liek aizdomāties kompānijām ,kas nodarbojas ar spēļu izplatīšanu un izstrādāšanu. Vai tik gadījumā nevajadzētu izdomāt kādu spēli, kas patiktu meitenēm? Proti, tas būtu ļoti lietderīgi.

Personīgi gribētu dalīties pieredzē. Vienu reizi intereses pēc iegāju datorspēļu veikalā un uzprasīju vai varētu parādīt kādu spēli, kas būtu domāta sievietēm. Un ko man iedeva? „Ļoti laba spēle” teica pārdevējs (vīrietis) un smaidot deva spēli „Vinnijs Pūks un viņa draugi”. Tas bija apsmiekls, pat mans piecgadīgais brālēns teiktu, ka šī spēlē ir pēdējais...krāms. Un šeit nu ir jāpadomā par īstām meiteņu spēlēm, nevis par muļķīgiem multiplikāciju pakaļdarinājumiem.

Tā nu vēlreiz atgriežoties pie datiem par virtuālo atkarību pieaugušo un bērnu vidū, jāteic, ka ne jau katrā valstī šie rezultāti ir vienādi. Tas ir ļoti atkarīgs no paaudzēm. Uzskatu, ka šādi rezultāti radušies tāpēc, ka datorspēles ir parādījušās salīdzinoši sen. Mūsdienu bērniem, kas vairāk vai mazāk tiek piedēvēti brīvdomātāju paaudzei PC spēlītes nešķitīs vairs tik interesantas kā mums. Viņus aizraus ekstrēmie sporta veidi un citas tamlīdzīgas lietas. Protams, visur ir izņēmumi. Pēc CEA veiktajiem pētījumiem šis fakts tiek arī apstiprināts. „Lielie” ir lielāki geimeri nekā „mazie”.