Kas novērtē krietnumu?
Goda un krietnuma pretmets ir nekrietnums. Nekrietnumu definē kā nosodāmu rīcību. Tad kā definēt „izpalīdzīgos” kantorus, kas par maksu raksta referātus un rēķina studentu mājasdarbus? Maksa būtu definējam kā pozitīva pateicība, nevis sods!
Tad sodu vajadzētu saņemt plaģiāta iesniedzējam. Bet kā pasniedzējs to var nepamanīt? Vai tāpēc, ka pārbaudes forma nav atbilstoša vai tāpēc, ka studentiem nav iespēju citādi pierādīt savas spējas un zināšanas vai tāpēc, ka pasniedzējs nemaz neizlasa darbu pilnībā?
Ko mēs iemācāmies augstskolā?
Izskanēja viena gaiša doma, ka augstskola apvieno spējīgākos jauniešus un pasniedzējus, ja šādā vidē tiek pieļauta zagšana (plaģiātisms) un melošana (špikošana), tad kāpēc, lai kaut kas mainītos un pēkšņi rastos biznesa godīgums un neplauktu korupcija? Retorisks bija jautājums: „Vai mēs gribam dzīvot zagļu valstī? Un citiem asociēties ar To zaglīgo valstiņu pie Baltijas jūras?” Laikam jau tikai nedaudz pārspīlējot un iztēlojoties, kas būtu ja visi tā darītu (zagtu/nezagtu) varam saprast kur tas mūs novedīs. Tai pašā laikā velns nav tik melns kā to mālē, jo vienmēr pastāv izņēmumi. Tomēr kopēju virzību ieskicēt cilvēki vienmēr cenšas ar normām un likumiem. Tikai vai šajā gadījumā bremzes (likumi) tiešām spēs iekustināt plūsmu citā virzienā, vai mēs spēsim apstāties tikai tad, kad katrs priekš sevis būsim nodefinējuši personiskos priekšstatus par ētikas jautājumiem? (Ētika ir filozofijas nozare - zinātne par morāli, tikumību (dažreiz tā tiek dēvēta arī par morāles filozofiju); ētikas pamatkoncepti ir, piemēram, pareizais un nepareizais, labais un ļaunais, atbildība).
Kam to vajag?
Pievēršoties likuma ierobežojumiem, jājautā, vai likums var visu? Vai ētiku un godīgumu var definēt un noteikt funkcionējošos likumos? Un ētika tad ir tas, ko nosaka likumi, kultūras vai katra paša pašcieņa un gods? Viss lielais sastāv no kaut kā mazāka. Augstskolas prestižu veido ikviens, gan students, gan pasniedzējs. Abu kvalitāti nosaka mijiedarbības veidi un efektivitāte.
Ar ko universitāte atšķiras no 4. klases?
Šeit raisās diskusija par to, cik studenti uz vienu pasniedzēju ir maksimāli pieļaujams. Un vai var nokārtot 2KP priekšmetu ar vienu vienīgu rakstisku (pārrakstīšanas) pārbaudījumu? Ja vēl tas pārbaudījums sastāv tikai no grāmatas atstāstījuma, tad ar ko universitāte atšķiras no 4. klases? Kādi talanti tiek attīstīti gadiem pārrakstot tekstus? Ir tikai loģiski, ka tam ir funkcija Copy/paste un iegūto laiku studenti izmanto radošākām nodarbēm. Un labi, ka tā, jo darba tirgū ir vajadzīgas personības, bet pārrakstīt iemācījāmies jau skolā.
Kur to iemācīties?
Nekrietnums ≠ ļaunprātīgs! Vai studentiem ir pietiekamas iemaņas darbu veikšanai? Pirms nosodīt par nepareizu rīcību, ir jāiemāca pareizā. Arī domāt, rakstīt katra tipa darbus, citēt un visu pārējo ir jāiemācās. Kur un kā un no kā? Vai pietiek parādīt bibliotēku, vai jāpalīdz arī sistemātiski vākt un apkopot informāciju?
Dažas idejas, kā risinājumi, kas pavīdēja konferences diskusijā, plašajam problēmu lokam:
maksimāli lielam studentu skaitam iepazīties ar iekšējās kārtības noteikumiem un it sevišķi „sāpīgākajiem punktiem”
atgādināt par tāda vērtējuma esamību kā „atstādināts” – izraidīts no eksāmena
darbs un tā rezultāts ir atkarīgs no metodēm. (attiecas gan uz pasniedzējiem, gan uz studentiem)
1x nedēļā Konsultācijas par kvalifikācijas darbu rakstīšanu (lai studentu prastu rakstīt)
pasniedzēju darba metodes
eksāmens satur 20-25% vērtējuma
gada laikā iegūti 80-75% vērtējuma
Preventīvas darbības – lekcijas par ētiku un morāles jautājumiem
metodes kā pareizi mācīties?
tekstu lasīšanas tehnikas
preventīvie pasākumi
kā pareizi domāt?
diplomdarbi
padarīt tos nozīmīgus pašiem studentiem, lai izskaustu plaģiātismu.
Izskaidrot studentiem – darba nozīmi prāta (personības) attīstībai: attīsta metodoloģiskās prasmes, paplašina redzesloku utt.
centralizēti, vienoti standarti, par rīcību konkrētu sistēmu gadījumos
negodīgu personu „kaunināšana” bilde ar uzvārdu pie ziņojumu dēļa (70.to gadu pieredze)
informācija ar mērķi likt aizdomāties (vai mūsu darbības sekas rada izaugsmi?)
Un vēl daži spilgti citāti no konferencē virmojošajām diskusijām:
Kam nav cenas, tam nav vērtības, bet kam ir ļoti augsta vērtība, tam nav cenas.
Negodīgums, infekcijas slimība, kas varētu pāriet, tikai sasniedzot kritisko masu.
Latvijas izglītības sistēma ir „ķerta” uz eksāmeniem.
Un noslēgumā
Vai šī brīža esošā situācija Latvijas augstskolās studiju kvalitātes jautājumos palīdzēs mums veidot valsts un mūsu, kā personību, nākotni tādu, kādu mēs vēlamies? Vai špikošana un plaģiātisms nav tikai dabiskas sekas pastāvošajām metodēm? Un kad mēs spēsim sākt domāt arī par preventīvām darbībām?
Balsis: 0, vidējais vērtējums: 0