“Šausmas, cik ātri tas laiks vispār skrien!” bija tieši tas, ko pirmā septembra rītā (dienā) iedomājos, kad pamodos. Cik atceros, mantas liku pēdējā brīdī un arī tad domāju, vai tiešām man jābrauc. Bet, uzreiz pasaku, nenožēloju.

Tas viss sākās diezgan skaistajā un ne tik ļoti vēsajā 1. septembra dienā, kad mums visiem lika čupoties pie fakultātes ap trijiem. Aizejot uz turieni, uzreiz dzirdēju labu mūziku, kas lika manai sirdij nedaudz atmaigt saistībā ar visu priekšā gaidāmo. Jutos nedaudz kā autobusā – tik daudz cilvēku, tik daudz mantu, tik maz vietas. 

 Kopumā pie fakultātes, taisot drēbju ceļu, mēs pārliecinājāmies, ka kurpju šņores ir diezgan garas, krūšturi izturīgi un to, ka pat daži ir spējīgi izturēt septembra vēsumu. Uzzinājām, ka ne visi prot taisni mest kūleņus un, protams, izveidot apli.

 Kad viss beidzot izdarīts, laiks bija doties uz autobusu. Kopīgi sanesām vajadzīgo ekipējumu transportā un devāmies ceļā uz leģendām apvīto “Baldoni”. Pa ceļam iepazināmies ar Fizmatu hītiem, saukļiem un leģendām par ģeogrāfiem, kā arī, protams, nedaudz iepazināmies, lai nebūtu tā nedaudz neveikli turpmākajās gaitās, tāpēc ceļš likās ļoti īss un galapunktu, kas izrādījās vieta Latvijā ar nosaukumu Misa, sasniedzām nemanot.

Sākumā mēs noklausījāmies fakultātes vēstures stāstus, kā arī dekāna un pasniedzēju uzrunas, pēc kā sekoja sadalīšanās pa “mammām”. Tiekot pie mammām, katra “ģimene” uzzināja pirmo svarīgo uzdevumu – sagatavot nelielu uzvedumu, kurā būs galvenais varonis, mērķis un šķērslis. Tā, gatavojoties un mēģinot, pienāca izrādes laiks. Pirmie bija veckursnieki, kuri attēloja sūro studentu dzīvi, kuras tāpat bija pildītas ar patiesi laba un oriģināla humora devu. Pēc šīm izrādēm pienāca mūsu, pirmkursnieku kārta. Katrs uzvedums bija ar savu odziņu vai komplektā ar kādu nacistu joku, kas, protams, nekur nepazūd jau vairākus gadus. Pēc tam jau sekoja brīvais laiks, kas daudziem nozīmēja vai nu tieši to, vai vienkāši likšanos slīpi, jo mēs vairākas reizes jau tikām brīdināti par sekojošo dienu, kas būs grūta.

  Jauns rīts sākās ar to, ka cēlos divas reizes – pirmo reizi divas stundas pirms celšanās, otro reizi stundu pirms reālās celšanās. Taču izrādījās, ka tā nav nekāda parastā nejaušība, bet gan dažu veckursnieku joks, pret kuru man un, domāju, arī citiem, kas uzlēca kājās neplānoti agrāk, nebija ne mazāko pretenziju. Tieši, atkārtoju, tieši pēc tam sekoja rīta rosme, kur tika pārbaudīta mūsu lokanība un skriet-spēja. Pēc brokastīm mēs devāmies darīt šo un to, lai pasākums godam sauktos arī par smaga darba nometni.

Kur nu kurais – staļļos, mežā vai vells sazin kur, es piederējos pie grupas, kas piestrādāja virtuvē, lai taisītu visiem, no darba nogurušajiem pusdienas. Vairākas stundas praktizējoties ar nazi, mēs beidzot bijām visu pabeiguši, un viss bija gatavs maltītes gatavošanai. Taču pēc kāda laika, kad visi bijām ieslīguši atpakaļ jaunu kontaktu dibināšanai brīvajā laikā, mūs izsauca ārā, lai arī mēs piedzīvotu slavenās Fizmatu zupas pagatavošanu. Kad tika pievienota Fizmatiskā sastāvdaļa, daudzi palika šokēti, daudzi priecīgi, daudzi vienkārši neredzēja. Bet tad, kad pusdienas padzertas, bija sākušās dažādas sporta spēles, kurās piedalījāmies grupās.

Sporta spēlēm noslēdzoties, sekoja maltīte, pēc kuras sākām gatavoties pasākuma naglai ”Nakts trase”. Katra komanda trasē devās savā laikā, kas mums pārējiem deva laiku smelties optimismu un humoru. Neskatoties uz to, ka bijām netīri, iedzīti pļavā pēc zvaniņiem, noslepkavojuši ģeogrāfu, ierodoties atpakaļ, mēs bijām patīkami noguruši, tāpēc kopīgi padzērām tēju, padalījāmies ar iespaidiem un uzreiz devāmies gulēt, godīgi sakot, ar nelielām bailēm, ka atkal “nejauši” pamodīsimies divas stundas pirms celšanās. Taču, īstajā laikā pieceļoties, saulītei spīdot, bija pienācis rīts, kad bija laiks brokastīm un apmešanās vietas uzkopšanai.

Pēc lielās iekštelpu talkas, bija laiks apbalvošanai, kurā tika iegūtas lietderīgas balviņas kā, piemēram, mums, fiziķiem, alus kaste. Apbalvošanai beidzoties, kopīgi uztaisījām vienu (ļoti daudz) varen oranžas bildes atmiņām. Taču jau pēc tam bija pienācis doties mājupceļā, kur, gandrīz vai jāsaka, kopīgi sapratām, ka nekas nav un netiks nožēlots, jo no šī pasākuma bijām tikai un vienīgi ieguvēji. Arī mājupceļš paskrēja nemanot, jo vienkārši daudzi izbaudīja autobusa piedāvāto miegu.

Viss, ko atlicis pateikt, ir MILZĪGS paldies organizatoriem un pārejiem galvenajiem par jautru, ne-garlaicīgu un noteikti atmiņās paliekošu pieredzi, kuru neviens noteikti tik viegli neaizmirsīs!