Ceturtdien izstāžu centrā „Ķīpsala” tika atvērta 12.starptautiskā izglītības izstāde Skola 2006. Šīs izstādes ietvaros tradicionāli tiek izcelta kāda personība, kas savulaik absolvējusi Universitāti. Latvijas Universitātei tās pastāvēšanas 86 gados personību ir bijis ļoti daudz, un šogad uzmanība tiek pievērta Vēstures un filozofijas fakultātes (VFF) izpilddirektorei Kristīnei Antei, kas vienlīdz kvalitatīvi secīgi vadījusi Latvijas Universitātes Studentu padomi (LUSP) un Latvijas Studentu apvienību (LSA).


Kristīne Ante secīgi darbojusies trīs studentu pārstāvniecības organizāciju līmeņos, proti, vadījusi VFF studentu pašpārvaldi, tad vadījusi LU Studentu padomi un gadu vēlāk bijusi Latvijas Studentu apvienības prezidente. Ir radies pārpratums, sakot, ka viņa LUSP un LSA vadījusi vienlaicīgi. „Kad pagājušogad uz LSA prezidenta amatu kandidēja Ivars Lukaševičs un Uldis Luckāns, kas šobrīd ir prezidents, es vairāk atbalstīju Uldi, jo tajā brīdi Ivars bija LUSP priekšsēdētājs. Minēju kongresam, ka šīs organizācijas ir grūti vadīt atsevišķi, nerunājot jau par šo amatu apvienošanu,” tā Kristīne, rezumējot, ka ne vienmēr baumas par pašpārvaldēm ir tuvas patiesībai, jo šādus mītus rada cilvēki, kas stāv ārpus šīm norisēm un maz zina par pašpārvaldes darbību. „Par pašpārvaldēm saka, ka viņas zog un nezin ko vēl dara, bet man nav gadījies kaut ko nozagt,” smej Ante. Kad Kristīni ievēlēja LU Studentu padomē, viņa atteicās no fakultātes pašpārvaldes vadīšanas, ļaujot darboties arī citiem.


Stāstot par darbību pašpārvaldēs, Kristīne atzīmē vairākas svarīgas lietas: „Pašpārvalde ir tā vieta, kur bez maksas var iegūt pieredzi. Es nezinu, cik daudz šī darbošanās kotējas darba tirgū, jo var skaitīties un neko daudz tajā organizācijā nedarīt. Pašpārvalžu dalībnieki reālajā dzīvē ir spējīgi izdarīt vairāk. Ļoti liels pluss, kādu gūsti no šī darba, ir spēja novērtēt cilvēku, precīzi zināt, cik daudz no viņa var sagaidīt darbā,” tā Kristīne.

Pavisam cita lieta ir dalība fakultātes domes sēdēs: „Ja esi studentu pārstāvis fakultātes domē, tad pirmais līdzdalības līmenis ir tas, ka tu nāc uz visām sēdēm. Otrais – ja studentam kaut ko paprasa, tad viņš ir spējīgs arī kaut ko pateikt. Augstākais ,īmenis ir tad, ja students iepriekš gatavojas sēdei. Viņam jau ir kaut kāds viedoklis, vismaz par studentu jautājumiem, kuru viņš spēj argumentēt. Ja students ir pārliecināts par sevi, tad arī klātesošā profesūra uz viņu skatās kā uz līdzvērtīgu cilvēku,” saka Kristīne.

„Vairāk kā gadu esmu darbojusies Universitātes Senātā studentu pārstāvniecības lomā. Senāts ir Universitātes augstākā lēmējinstitūcija. Pēc augstskolu likuma ne mazāk par 20% senatoru jābūt studējošo pārstāvjiem,” stāsta Kristīne. Turpinot, viņa skaidro, ka augstskolā pašpārvaldes autonomijas realizācija notiek ar koleģiālām lēmējinstitūcijām: fakultātēs tās ir domes un augstskolas līmenī – Senāts. Bez jau minētajiem veikumiem Kristīne 2 gadus atpakaļ, kā studentu pārstāve, bijusi Augstākās Izglītības padomes locekle. Tā ir institūcija, kuras pamatuzdevumi ir izstrādāt augstākās izglītības politiku un akreditē augstskolas.


Kristīne atzīmē: „ Es nevēlētos būt politiskā partijā, lai gan šodien neviens nevar tā norobežoties no politikas. Uzskatu, ka es zaudētu kā personība, jo partijā es būtu tikai maza skrūvīte. Tā nenotiktu, ja es būtu partijas līdere,” pasmej Kristīne un turpina nopietnu domu, „Politiskā galaktika prasa citus spēles noteikumus, kuros profesionālismam nav galvenā loma.” Kristīne gan atzīst: „Strādāt kādā organizācijā – tas nav vienkārši tāpat, vesela pienākumu gūzma nāk klāt.” Taču Kristīne visus iedrošina iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs tieši studiju laikā: „Tā ir iespēja kļūdīties bez nopietnām sekām. Kad jau esi darbā, tur ir sava hierarhija, iniciatīvas trūkums vai arī tā netiek veicināta no priekšnieka puses, jo viņš pats grib paspīdēt.”

Šobrīd Kristīne jau ir vēstures doktorantūras pirmā gada studente. „Ceru pabeigt studijas doktorantūrā trīs gados, lai gan nekādi laika ierobežojumi nav uzlikti un skaitās labi to paveikt piecos gados. Vēsturē, kā saka, ir jāuzkrāj „tauki”, respektīvi, ļoti daudz jālasa, lai varētu nopietni izstrādāt vēstures doktora līmeņa pētījumu,” par studiju īpatnībām stāsta Kristīne. „Mani interesē Baznīcas vēsture, tādēļ paralēli studijām VFF esmu studējusi arī Teoloģijas fakultātē, bet studijas neizdevās pabeigt, jo tad stājās spēkā likums, ka nevar studēt vienlaicīgi 2 fakultātēs,” tā Kristīne.

Kristīne jau 3 gadus ir savas, proti, Vēstures un filozofijas fakultātes izpilddirektore. Šajā amatā Kristīne sāka darboties, kad vēl tikko pabeidza bakalaura studijas. „Pirms trīs gadiem Universitātē veica strukturālo reorganizāciju. Pēc Somijas parauga, LU ieviesa jaunu administratīvo amatu – izpilddirektors. Ja akadēmiskā personāla misija ir rūpēties par konkrētās zinātnes nozares attīstību, tad viņiem gluži vienkārši neatliek laika daudziem vienkāršākiem, bet tai pat laikā svarīgiem jautājumiem fakultātes ikdienas dzīvē. Šos pienākumus tad arī palīdzu organizēt.” skaidro Kristīne. „Mana priekšrocība, sākot darbu izpilddirektores amatā bija tāda, ka es pazinu fakultāti, un fakultāte – mani. Es zināju, kā Universitātē viss funkcionē, man bija daudz ideju.”