Daudzviet augstākās izglītības iestāžu gaiteņos ļaudis mēdz dzirdēt runas par akadēmisko godīgumu. Kā jau studējoši ļaudis, mēs varētu sākt ausīties un domāt, kas tad īsti tas varētu būt un kam tas ir izdevīgi. Un nezināšanas problēma patiesi augstākās izglītības iestāžu gaiteņos ir manifestējusies visā savā godībā un kalpo par iedīgli dažnedažādo zinību apgūšanas tieksmei jeb studējošā spožumu un postu.

Gluži kā vairumā līdzīgo gadījumu pie attiecīgas kultivācijas mēs varam kļūt raženi, kas, protams, jau kādu laika sprīdi ir Latvijas ģeopolitiskais kurss. Akadēmiskuma teorētiskā un formālā nozīme, kā izrādās, tapusi savietojamā ar godīgumu. Un tas arīdzan ir tikai apsveicami, ņemot vērā Latvijā valdošās elites noteikto valsts kursu. Bet kurš gan aktualizējis šo šķietami tik apsveicamā koncepta pielietojamību Latvijas Universitātes studentu dzīvēs?

Laba lasāmviela: noteikumi par akadēmisko godīgumu.

Bet, ko tad tas īsti nozīmē?

1. Lai arī noteikumi sākas ar lasītāja iepazīstināšanu ar dažādiem mēreni viennozīmīgiem vērtējumiem ar tādiem jēdzieniem kā „safabricēšana un plaģiāts”, nevajadzētu nonākt pie pārsteidzīgiem secinājumiem! Ne velti ir teikts, ka, lai sakautu naidnieku, tas vispirms jāiepazīst!

Pirmā noteikumu sadaļa cīkstas ar neizbēgamo nepieciešamību pierādīt lasītājiem, ka akadēmiskā godīguma noteikumi ir vareni skaisti. Ne vien tas, bet šeit kā bilžu grāmatā parādās vēlamā akadēmiskā godīguma definīcija: „Akadēmiskais godīgums ir uzvedība, kas ietver objektivitāti, atbildību, savstarpēju cieņu un uzticēšanos, izslēdz maldināšanu un krāpšanos un veicina Latvijas izglītības un zinātnes kvalitāti un prestižu.” (1.4.)

Pat paviršam lasītājam ap šo laiku jau būs skaidrs, ka noteikumi attiecas kā uz studējošajiem, tā uz mācībspēkiem, un adrenalīna izsauktās trīsas, saprotot, ka spēku samērs ir izlīdzinājies un visi atrodas uz viena godīguma spēles šaha galdiņa, visticamāk, teju kuru katru brīdi pārsniegs jebkādus adekvātos apmērus.

2. Spītējot vispārīgajam noteikumu izstarotajam egalitārismam, otrā noteikumu sadaļa veltīta tieši studējošajiem. Protams, varētu šķist, ka ir mazliet negodīgi, ka pirmās sadaļas gars tiek upurēts uz kādas vienas grupas altāra, taču reizēm laikam ir vērts samierināties un baudīt savu vietu slavas saulītē.

Bet par ko tad galu galā šī sadaļa ir!? Sadaļa uzskaita lielu daļu ar akadēmiskā godīguma principu nesavietojamas darbības, ar kurām (ko tur liegties) tā vai citādi, lielākā vai mazākā mērā saskāries gandrīz ikviens students. Pieņemot, ka darbības veiktas neziņā par to, ka tiek apgānīta cilvēces ticība raženai nākotnei, kas tiecas uz gaismu, studējošie varētu izsamist un jautāt: „vai nebūs pestīšanas?”. Ņemot vērā to, ka akadēmiskā godīguma noteikumi paredz mācībspēku iespēju pielietot spaidus (skat. 2.2.1. – 2.2.5), varētu likties, ka pēc šāda notikumu pavērsiena studējošais būs nonācis šķīstā līdzsvara stāvoklī. Tam varētu daļēji piekrist, taču pietiekami daudz stāstnieku ir uzsvēruši to, ka laimīgā nākotne mūs, līdzīgi kā dejojot tango, sagaida vien, darbojoties kopībā. Tādējādi šķiet samērā naivi uzskatīt, ka vaina ir izpirkta, ja studējošais pats sev nav devis Jūdasa skūpstu.

3. Trešā sadaļa mūs kārtējo reizi pārsteidz, atjaunojot līdzsvaru un pievēršoties ar mācībspēkiem saistītajiem jautājumiem. Esiet bez bažām! Tas nenozīmē, ka saturs kļūs mazāk interesants un saistošs. Lai arī tikai dažiem no mums informācija par to, ka mācībspēkiem nevajadzētu pieņemt – pakalpojumus – par pienākumu izpildi (3.1.6.) un daļa no pārējiem punktiem tikai nodrošina to, ka pasniedzēji var būt pilnvērtīgi partneri studējošajiem skaistajā akadēmiskā godīguma vīzijā, nevajadzētu ignorēt, piemēram, punktu, kas nosaka, ka mācībspēkiem ir jāsagatavo oriģināli pārbaudījumu uzdevumi un regulāri tie jāatjauno.

Tieši šāda veida uzstādījumos partnerība var iegūt spoguļattēla raksturu!

Padarīsim šo par akadēmiskā godīguma simtgadi – KOPĀ!