Bija pienākusi mana mūža slimāko iesvētību diena. Pat putni baidījās čivināt, pat lietus baidījās līt. Drūms klusums mācās pār fakultāti. Humpalās bijām nopirkuši specializētu svētāmtērpu, lai atvieglotu maniem mocītājiem grūtos uzdevumus - aizliet man kaut ko aiz biksēm vai izsmērēt pa vēderu. Turklāt uz mana krekla esošajam robotiņam spīdēja acis, ja tās piespieda! Savācāmies kojās, saģērbāmies, nedaudz sasildījāmies un devāmies uz 100. auditoriju. Gan es, gan Virga, kas devās ar mani trasē kopā, bijām apzīmogoti ar miroņgalvas attēlu - orgi ir parūpējušies, lai viņiem pazīstamie netiktu cauri trasei dzīvi. Pēc slīkšanas klipa parādīšanas tiekam izsūtīti briesmās.

Pirmais posms radīja iespaidu, ka „varbūt jau nebūs tik traki!” Diemžēl pēc asiņošanas vēdera rajonā un galvā (tiku noziests ar sarkanu krāsu, jess!) tikām aizsūtīti tālāk. Virgas topošā bērna attīstība ir notikusi zibenīgi, un tagad viņas vēders man uzjundīja asociācijas ar kaimiņa alus vēderu. Tikai krūtis viņam ir lielākas.

Otrais posms bija trako māja - tika pavēlēts lamāties uz citiem un zīmēt ar meitenīti. Nezinu gan, vai es vairāk krāsas iztērēju uz „meitenītes” vai papīra, kur pamatā lika zīmēt. Varējām doties tālāk.

Ir divas iespējas. Vai nu Lienīte, kas vadīja trešo posmu, bija piedzērusies, vai krāsa bija satecējusi mūsu acīs, bet viņas posmu tā arī neatradām. Nu neko, devāmies uz nākamo posmu. Un šeit sākās mūsu ciešanas.

Ceturtais posms bija trako ēdināšana. Ak, laimīgie mēs ar miroņgalvām! Mums, lūk, esot no ne visai jauki smakojošās bļodas jāizvelk siļķe - reņģītes neder! Pēc vairākiem mēģinājumiem un reņģēm zobu starpās jūtu, ka pievemšu bļodu (kas gan pilnībā apmierinātu orgus), tāpēc apmierinos ar ābolīti un dodos tālāk, spļaudīdamies. Protams, pirms tam tieku gādīgi pabarots ar putriņu. Nedaudz gan ar sāli pārcentušies.

Piektajā posmā Virgai pieteicās bērniņš, tāpēc, kā nu orgi prata, pieņēma viņai dzemdības. Pēc tam izrādījās, ka kaut kas kūņojas arī manī, tādēļ gādīgi tiku uz tā paša galda paoperēts. Apmēram litrs biksēs - tas ir tikai normāli!

Sestais posms sākās, mūkot no Valda, kuram biju izteicis neapdomātu atbildi. Par laimi Dāvis neļāva mani nospārdīt un lika zondēt zarnu. Diemžēl zarnas gals iestiepās alus darīšanas pārpalikumu bedrē, kurā dažs labs pat ar seju ietesās.

Septītais posms lika man atgriezties pie Valda, kur pēc pāris pumpēšanās reizēm tika konstatēts, ka man esot vajadzīgs stājas labotājs - līdz iesvētību beigām nebiju spējīgs īsti savu seju aizsniegt.

Astotajā posmā, pēc mēģināšanas pretoties gravitācijas spēkam, tiku uzkarināts uz līdztekām, kur tiku pie kerzaku nospiedumiem uz kājām, tad pasēdēju kādu laiku, līdz manas rokas kļuva zilas no makgaiverenes radītā asinsrites trūkuma un aukstuma. Priecēja gan fakts, ka Krūziņa labā sirds neļāva viņam izņirgāties par mani pilnīgi, un savu Kentucky Jack viņš visžēlīgi ielēja mutē arī man. Mīļums, nu!

Nākošais posms, ko bija sagatavojuši RTU studenti, ja nemaldos, mūs sagaidīja ar bļodu, kurā bez samazgām „netīšām” atradās arī trīs datorpeles. Man kā miroņgalvainajam lika vilkt ārā visas trīs. Protams, tikai vienai bija mazs vada galiņš, aiz kura varēja to paņemt, tāpēc pie pārējām izlīdzējos ar mēli. Tas dikti iepriecināja sarkanmataino posma vadītāju - ilgi nepārstāja jūsmot!

Desmitajā posmā par mani parūpējās, degunā un mutē iegrūžot visnotaļ padaudz sinepes. To visu nedaudz sarežģīja fakts, ka ar rokām nevarēju noslaucīt degunu, tāpēc vēl kādu laiciņu staigāju apkārt kodīgs.

Vienpadsmitajā posmā man lika aizdegt ugunskuru no zaļiem zariem un slapjiem papīriem. Pēc trīs minūšu mocībām aizšķilt šķiltavas ar nejūtīgām rokām metu mieru un ķēros pie otrās iespējas - paņemt no parauga nedaudz fekāliju un veselības stāvokli nosakot pēc fekāliju krāsas. Kad tas izdevās, devos tālāk.

Divpadsmitais posms mani sagaidīja ar tēju, cigaretēm un komandora kokteiļiem. Pēc otrā kokteiļa, tējas un cigaretes uzzināju, ka nedrīkstu tualetē baidīties, un drosmei iedzēru vēl glāzīti. Milzīgs paldies Zaķītei par viņas labo sirdi - bez viņas palīdzības es tēju varētu baudīt, to laizot no zemes, jo paša spēkiem padzerties bija grūti - nolādētā sliktā stāja! Bet Šmī pat skudras nevīžoja salasīt!

Kad biju iestiprinājies, devos uz trīspadsmito posmu, kur tiku nofotografēts gan zaimojošās, gan ne tik nepieklājīgās pozās. Tad, devis zvērestu, ar pilntiesīga fizmata apziņu devos uz labo posmu, vēlreiz uzpīpēju un devos mazgāties, lai dušās raudātu par zaudēto kaunu un justos pretīgs. Laika gaitā arī no stājas labotāja izdevās tikt vaļā. Paldies, veckursniek, ka tu esi!