Pagājušajās brīvdienās beidzot izdevās izrauties no ierastās ikdienas rutīnas. Druvis un Krista pēdējā brīdī pierunāja mani braukt uz PBS. 15 minūšu laikā sametu somā visu, kas ienāca prātā. Diemžēl nepaspēju uz pirmo daļu, kas norisinājās Zeļļos, bet galvenais jau vēl bija priekšā.

Brauciens autobusā vien bija īpašs. Iedomājies, ka esi viens no tiem, kuri regulāri piektdienās brauc mājup ar autobusu Rīga – Suntaži – Ērgļi. Parasti nav problēmu ar sēdvietām, bet kādā jaukā piektdienā nespēj vien noticēt, ka kasiere pirms biļetes izsniegšanas piebilst, ka atlikušas vairs tikai stāvvietas. Un nav jau tā, ka tikai pāris cilvēki stāv kājās. Bija pat tādi pārdrošie pasažieri, kuri, kājās stāvot, uzdrīkstējās gulēt. Var jau būt, ka tas nebija pārdroši, jo krist jau tāpat nebija kur. Lai nu kā - autobuss mūs noteikti satuvināja.

Pieturā, kuru jau pusstundu iepriekš baidījāmies palaist garām, mūs sagaidīja Valdis. Pa ceļam uz pāris turpmāko dienu mājām neiztikt bez pārbaudījuma, kurā atbildība gūlās uz autobusā visvairāk runājošā semināra dalībnieka pleciem. Domāju, ka nav jau grūti uzminēt, kurš tas varēja būt. Pačukstēšu – Toms Vāvere. Jau pirmajā uzdevumā tika pārbaudītas mūsu spējas uzticēties, jo tumsā, pie tam arī ar acīm ciet, mēs pārvietojāmies, klausoties Toma norādījumos. Protams, nedrīkst nepiebilst, ka Tomam palīdzēja Valda elles mašīna. Man ļoti gribējās to tā nosaukt, jo uz mašīnas bija attēlotas liesmas, turklāt autiņš bez īpašām problēmām varēja pārvietoties arī pa bezceļiem.

Kad nonācām pie Valda, vispirms iekārtojāmies mazajā istabiņā, kas bija paredzēta gulēšanai. Sākotnēji šķita, ka paveicies tiem, kuri aizņēmuši vietu pie siltā mūrīša, jo istaba bija vēsa. Blakus telpā, kur bija vairāk vietas un arī aukstuma, mēs pavadījām atlikušo vakara daļu. Tikām pie īpašām vārdu kartītēm, atbildot uz kādu neparastu vai arī ne tik neparastu jautājumu. 

Ar prieku izmantojām iespēju sēdēt pie lielā kopgalda, padodot viens otram visādas bļodas ar dažnedažādu saturu un iedomājoties, ka tas viss tik ļoti atgādina ciemošanos pie jaukās vecmāmiņas, kurai  neatkarīgi no porcijas lieluma vienmēr šķiet, ka pārāk maz ēd.  Un, kad vēders jau pieēsts pilns, izrādās, ka ir vēl  saldais. Un Tā kā Zanei todien bija dzimšanas dienas, tad neiztikt arī bez pamatīgas dzimšanas dienas tortes. 

Mazliet paspēlējuši dažādas galda spēles, devāmies pie miera. Tonakt izrādījās, ka laimīgāki varēja būt tie, kas gulēja tālāk no siltā mūrīša, jo mazo istabiņu ātri vien sasildījām. Dažs pat piecēlās ar galvassāpēm gaisa trūkuma dēļ, bet dažs - ar piepampušu īkšķi nejaukas lapsenes dēļ. 

Lai nu kā – diena bija tikai sākusies. Un, kā jau nākas, tā sākās ar rīta rosmi. Sekoja gardās brokastis, bet pēc tam tikām sadalīti komandās. Sākās interesantākā daļa. Mums bija iespēja pārbaudīt savas spējas darbojoties komandā. Kāds izvirzījās par līderi, cits piedalījās ar savām idejām, un, ja gadījumā izjuta to trūkumu, vismaz centās izpildīt visu kā nākas. Paldies organizatoriem, kas veidoja šos uzdevumus, bija jautri. Gadījās pat posmi, kurus gribējās mēģināt vēl un vēl, lai tomēr uzlabotu rezultātu (piekabes noturēšana līdzsvarā).  Kāds tika pie piesmelta zābaka, cits saslapinājās līdz pat jostasvietai, bet tas nespēja nomākt labo garastāvokli un vēlmi piedalīties. Ar aizsietām acīm, uzticoties komandas biedriem, vēlām milzīgu riepu, cēlām telti. Varējām izlēkāties pa siena ruļļiem, meklējot kodus (tas gan bez acu aizsiešanas). Un tie vēl nemaz nebija visi uzdevumi, kas jāizpilda. To visu darījām, lai iegūtu kodu, ar kuru atslēgt slepeno skapi.

Izrādījās, ka skapī bija apslēpts jauns uzdevums. Bez organizatoru palīdzības bija jāuzrīko ballīte. Mums bija salīdzinoši maz laika. Iedomājies, ka Tev būtu tikai pusotra stunda, lai uzrīkotu ballīti. Daudzi droši vien atmestu ar roku. Bet mēs jau bijām pietiekami trenējušies, darbojoties komandā, tādēļ pēc pusotras stundas ballīte varēja sākties. Vakara gaitā bija iespēja piedalīties daudz un dažādās aktivitātēs. Viena no tām, kas ilga līdz pat prombraukšanai, bija spēle Mafija. Tā bija viena traka spēlīte. Uz tualeti bija jāiet četratā, citādi kāds varēja tikt noslepkavots. Nākamajā dienā, kad spēlē piedalījās pieci izdzīvojušie cilvēki, gāja karsti. Bija dzirdami skaļi kliedzieni, spiedzieni, bija redzams, kā kāds kādu nes pār plecu kaut kur aiz stūra...

Pa vidu visām aktivitātēm, gardajām ēdienreizēm un netīrajām spēlītēm bija arī dažas lekcijas. Tās mudināja pārdomāt, kāda ir motivācija darboties SP, kā sadarboties komandā, kā arī deva instrukcijas, kā pārvaldīt fizmatu mājaslapu. 

Lai nu kā tur bija ar tām nāvīgajām spēlītēm, visi tomēr dzīvi un veseli (ja nu vienīgi kāds ar iesnām un sāpošu kaklu) atgriezāmies mājās. Domāju, ka neviens nepārbrauca bez ieguvumiem. Jauni draugi, jauna pieredze, varbūt pat kāda atklāsme pašam par sevi  - tie ir tikai daži no tiem. Man pavisam noteikti aizvadītās brīvdienas bija pozitīvām emocijām pārpilnas. Tā tik turpināt arī darbojoties SP!