Nē, šis mazais, nenopietnais raksts nebūs par politiku vai ekonomiku, kā varbūt varētu spriest pēc virsraksta, es drīzāk gribēju ar jums padalīties savās pārdomās par determinismu. Tas ir filozofijas virziens, kuru es mēģināšu jums īsumā izskaidrot un pamatot turpmākajos paragrāfos caur savu briļļu lēcām.  

Sākšu no paša sākuma. Pamatojos uz teoriju par Lielo sprādzienu, kad man nezināmu iemeslu dēļ neierobežotā telpā no nekurienes radās galīgs skaits elementārdaļiņu. Aizsākās laiks, un no tā brīža "jaundzimušās" daļiņas neko citu nav darījušas kā tikai mijiedarbojušās savā starpā, tās nav ietekmējis no malas nekāds cits spēks vai faktors (vismaz mums zināms), tās ir tikai vārījušās pašas savā zupā. Un tās vārās līdz pat šim brīdim, kad Tu šo lasi.

Pie kāda secinājuma tas noved? Tas brīdis, kad Kāds vai Kaut Kas radīja visas daļiņas, no kā sastāv absolūti viss mūsu Visumā, bija tas viens vienīgais liktenīgais notikums, kas ietekmē mūsu dzīves šobrīd un ietekmēs vienmēr, pārējais ir tikai no tā izrietošās sekas. Līdz ar to visu, kas notiek šajā momentā un notiks vēl nākotnē, teorētiski varēja aprēķināt jau Lielā sprādziena brīdī. Bija zināms katras daļiņas ātrums, masa un visi pārējie parametri, no kā arī varēja attīstīt turpmāko Visuma attīstības modeli, jo nekas cits neietekmē šī brīža visu daļiņu stāvokli kā tikai šie lielumi. Citiem vārdiem sakot, kāds cilvēciņš, kurš sēdētu kosmiskajā kuģī Lielā notikuma brīdī, ar skaitļojamo mašīnu, kurai būtu kolosāla jauda, varētu paredzēt, ko es tagad domāju un kādu notikumu ķēdi šis domu grauds var aizsākt, ja tajā būtu ievadīta nepieciešamā informācija par katru daļiņu sprādziena brīdī.

Protams, tāda nākotnes paredzēšanas mašīna nekad nespētu eksistēt, tā kā tai vajadzētu skaitļot ātrāk nekā notiek visi procesi (sākot ar katra atoma iekšējiem procesiem), tam vajadzētu sastāvēt no lielāka daudzuma vielas nekā tās ir visā Visumā. Piemēram, balstoties uz atomu vidējo kinētisko enerģiju vienā Saules apgabalā nevar absolūti precīzi prognozēt procesus, kas notiek uz tās virsmas, vai, balstoties uz okeāna ūdens temperatūru un straumēm, nevar aprēķināt, ko Tu rīt ēdīsi brokastīs. Man ir tiešām grūti iedomāties tādu likumsakarību, ar kuru varētu paredzēt jebkuru procesu līdz atomāram līmenim jebkurā Visuma atomā, tādā veidā paredzot Lielos notikumus līdz vissīkākajām detaļām, kā tikai izrēķinot katru elementārdaļiņu atsevišķi. Visi notikumu paredzēšanas paņēmieni dod tikai aptuvenu rezultātu, kas ilgākā laika periodā ir neprecīzi un nederīgi. Kad cilvēks būs izdomājis, kā ko tādu izgatavot un arī būs izgatavojis, viņš būs kļuvis par kaut ko augstāku, bet nez vai tas kādreiz notiks.

Cik tad brīvi mēs esam? Mēs esam dzimuši un eksistējuši sasaistīti, neizbēgami iesprostoti savās dimensijās. Bet vienīgais, kas būtiski ietekmē mūsu eksistenci, ja pieņemam, ka nav nekādu ārējo faktoru, ir Lielais sprādziens un varbūt kaut kas pirms tā. Mūsu pat vissīkāko smadzeņu procesu ietekmē sīki lokāli notikumi, kurus ietekmēja notikumi, kurus ietekmēja notikumi, kurus ietekmēja… Tā šo tik mazo un nesvarīgo, bet tai pašā laikā visnozīmīgāko notikumu ķēdi var turpināt, virzoties atpakaļ kā no ozola zaru galiem līdz stumbra sākumam (kas nav saknes, bet stumbrs beidzas kā nosmailināta tapa), līdz mēs neizbēgami nonākam līdz Lielajam notikumam, Lielajam sprādzienam (varbūt koka saknes ir aiz Lielā sprādziena?). Un mūs, marionetes, rausta tās aukliņas, kuru otrs gals piesiets tur, kur sākas laiks.

Pēc likuma cilvēks ir jāsoda, ja viņš to ir pārkāpis. Persona, kurai piemīt brīva griba, ir veikusi sabiedrībai kaitīgu darbību, un tā ir jāsoda. Bet, ja viņam nemaz nav ‘brīvās’ gribas, ja viņa rīcība attiecīgajā momentā ir bijusi atkarīga no galīga skaita faktoriem, kas uz viņa spēlējuši kā ar mūzikas instrumentu - vai tādā gadījumā cilvēks nes atbildību par noziegumu, ko pastrādājis? Vai cilvēks ir liekams tiesas priekšā, ja tam nepiemīt brīvās gribas, kā mēs to saprotam? Tātad mūsu katru šībrīža darbību ietekmē faktori no pagātnes, arī mūsu domas un griba ir atkarīgi tikai no Lielā sprādziena. No tā vienīgā "Dieva" pieskāriena, kas pagrūda pirmo domino kauliņu.

Mūsu brīvā griba ir ilūzija. Un pie tā nav vainīgs nekāds diktators, krīze vai zombējošas reklāmas, bet tā vienkārši ir. Mēs esam kā daudzargumentu funkcijas no visaptverošas sistēmas. Vari to saukt par likteni.