Krīze pa labi un krīze pa kreisi, lai arī kāda liktos apkārtējā situācija, dzīves līmenis Latvijas teritorijā ir visaugstākajā līmenī, kādā tas vien ir bijis, protams, tas šobrīd pazeminās, bet nedomāju, ka tas kļūs zemāks kā manā bērnībā – 90-to gadu sākumā. Par to nedomāju viena iemesla dēļ – daudz labāk ir domāt par to, ko darīt, lai būtu labāk. Lai būtu labāk, Latvijai ir jāražo produkcija, ko ļaudis citās pasaules valstīs pirktu. Ir praktiski neiespējami ielauzties Eiropas un pasaules tirgū ar produkciju, kas tur jau ir un tiek ražota ar maksimāli efektīvām tehnoloģijām, tāpēc ir nepieciešams kas jauns un inovatīvs (cik gan nodriskāts šis vārds ir pēdējā laikā).

Manā skatījumā, mums ir perspektīva, ko nosaukt par izcilu būtu pat ļoti pieticīgi, tā ir ģenētiski modificētā pārtika. Tehnoloģija, no kuras [par laimi] Eiropā visi pagaidām paniski baidās, lai gan reāli tā būtu uzskatāma par tādu pašu soli cilvēces attīstībā, kā, piemēram, tvaika mašīnās [kuras, starp citu, darbaļaudis ar lielu prieku dauzīja, lai “nezaudētu darbu”] un sekojošā tehnoloģiju attīstība vai penicilīns un modernākas antibiotikas. Tie ir atklājumi, bez kuriem cilvēku skaits būtu vismaz 3 reizes mazāks, nemaz nerunājot par tādām lietām kā internets vai mobilie telefoni un katra cilvēka iespēju paust savu viedokli, cik gan daudz ļauna pasaulei ir nodarījušas tehnoloģijas.

Objektīvi vērtējot, pasaules galvenā problēma ir pārlieku lielais cilvēku skaits un nespēja tos visus nodrošināt ar vēlamajiem resursiem, no kuriem primārā viennozīmīgi ir pārtika. Tikai pārtikas ražošanas un uzglabāšanas tehnoloģiju attīstība ir ļāvusi homo sapiens rasei pārsniegt 6 miljardus. Nav apstrīdams, ka šai attīstībai ir dažādas negatīvas blaknes, tomēr, iepriekš neārstējamu slimību praktiski pilnīga izskaušana un vidējā dzīves ilguma pagarināšana vairāk kā 2 reizes ir pārliecinoši argumenti tam, ka pēdējo gadsimtu zinātnes attīstība nāk par labu cilvēces eksistencei (vai tas ir labi vai slikti, spriest var katrs cilvēks individuāli [lai gan tas pilnīgi neko nemainīs Visuma attīstības gaitā]).

Gluži kā pirms 200 gadiem tvaika mašīnas, šobrīd “parastā tauta” ir gatava saplosīt visu, kas saistīts ar ģenētiski modificēto pārtiku, bet cik procenti no ļaudīm, kam ir viedoklis par šo jautājumu, spētu sniegt apmierinoši vērtējamu atbildi uz jautājumu “kas ir gēns un kā to var modificēt?” Es ticu, ka vēl pēc 100 gadiem par to stāstīs anekdotes. Latvijai [tā pat kā jebkurai Eiropas valstij] ir iespēja kļūt par šīs nozares pionieri mūsu kontinentā, tā ir nozare, kas spētu nodarbināt cilvēkus visos līmeņos, sākot no zinātniekiem un administratīvajiem darbiniekiem, beidzot ar visparastākajiem melnstrādniekiem. Šajā nozarē ir milzīgs potenciāls, pie kura ir ļoti daudz jāstrādā, tajā ir nepieciešamas pasaules spējīgāko cilvēku smadzenes un veiksminiekiem būs nodrošināta daudz lielāki ienākumi kā Rokfelleriem.

Starp citu, man ļoti garšo kukurūza, bet nekas neliecina, ka manī būtu iespiedies kāds kukurūzas gēns un es pamazām sāktu līdzināties mazam (vai lielam) kukurūzas graudam.