Jau kuro gadu fizmatu veckursnieki Zeļļu ielā 8 sarīko pirmkursniekiem neaizmirstamas iesvētības, lai tie no fukšiem kļūtu par īstiem fizmatiem. Es, būdama pirmkursniece, protams, nelaidu garām izdevību piedalīties šajā pasākumā jeb tikt izfuksētai. Šogad iesvētību tēma bija slimnīca, par to liecina arī iesvētību nosaukums „Tavas slimākās iesvētības”.

Tātad 2009. gada 2. oktobrī ap plkst. 15:50 mēs – fiziķi, pirmkursnieki – satikāmies pie kojām un kopīgā solī devāmies uz fakultātes 100. kabinetu. Tur jau bija diezgan daudz fukšu, kā arī šīs daļas vadītājs – veckursnieks Uģis. Mēs spēlējām dažādas spēles un skatījāmies video rullīšus par iesvētībām, bet paralēli tam laiku pa laikam no mums aizgāja daži fukši, lai uzsāktu iesvētību trasi.

Tas turpinājās ilgi. Pagāja viena stunda, divas, jau trīs! Jau pāri septiņiem, un mēs bijām palikuši kādi 22 fukši. Uģis un citi veckursnieki domāja jaunas atrakcijas, bet mēs, palikušie fukši, jau bijām noguruši no gaidīšanas un pat domājām, ka varbūt vispār netiksim iesvētīti. Bet, protams, kas tāds nevarēja notikt, katrs sagaidīja savu kārtu. Nu jau ārā bija tumšs, un bija atlikušas divas pēdējās grupiņas. Tika dota iespēja izvēlēties, un es labprātīgi pieteicos palikt pēdējā grupiņā (paldies Svētajam Integrālim, ka palīdzēja man pieņemt pareizo lēmumu!).

Plkst. 20:00 es, mans kursabiedrs Jānis un datoriķis devāmies trasē. Ju-hū! Beidzot!

Pirmais posms bija 112. kabinetā. Tur mūs, tā teikt, sapucēja. Matus saķepsēja, acis ar lūpukrāsu apkrāsoja un F burtu ar nagu laku uz labajiem deniņiem uzzīmēja. Man sanāca vienu lietu sarunāt – es neņēmu mutē vati. Toties krekliņš gan bija pilns ar miltiem!

Otrais posms bija pie tualetēm – trako nams. Pirmais pārbaudījums bija nolamāties. Tas man tiešām nenācās viegli, bet pēc priekšā teiktā uzklausīšanas un saņemšanās es vienu sliktu vārdu pateicu. Laikam kā par sodu mani salika pārī ar manu kursabiedru, un veckursnieki mums lika nolamāt vienam otru tik reizes, cik krellīšu kreļļu virtenē (it kā es rokās turētu rožukroni, taču katrai krellītei atbilst 1 lamuvārds). Bet tā es arī savu kursa biedru nenolamāju nevienu reizi. Šo pārbaudījumu tad laikam neesmu sekmīgi nokārtojusi.

Trešais posms notika ārā. Kā jau kārtīgā slimnīcā, arī šeit mums deva zālītes. Tumsā nevarēja īsti neko saskatīt, bāzu vien pirkstus krūzītē un vilku ārā to, ko paņēmu. O! Vīnoga! Es jau padomāju, ko tie veckursnieki tik jauki. Naivā. Kad paņēmu mutē sapratu – vīnoga eļļā. Nežēlīgi tas nebija, bet nu patīkami arī ne. Pēc tam mums deva degustēt jauno šokolādi. Paskatījos gaismā uz to šokolādi, it ka viss kārtībā. Paņēmu mutē... vēl joprojām nekas. Bet kad pārkodu! Pārsteigums – ķiploks šokolādē! Un pēc tam atkal eļļa, šoreiz gan bez nekā un labi daudz. Fē!

Ceturtajā posmā mēs visi trīs dzemdējām. Jā, mēs centāmies – spiedām, kliedzām un ritmiski elpojām. Diemžēl es nezinu, kas tur beigās sanāca, jo manu bērnu man rokās tā arī neiedeva... Vienu gan es zinu – vēderiņi mums bija labi apstrādāti – glumi, netīri un auksti.

Pēc dzemdībām mūs atkal sūtīja uz trako māju. Šoreiz gan tas bija ārā un nopietnāk – katram uzvilka trako kreklu, un, kā jau pienākas, rociņas bija sasietas uz muguras. Ja kāds vēl arī bija skaidrā saprātā, tas tika labots – ārsti mūs riktīgi apdullināja, griežot katru fuksi ap savu asi. Pēc tam mūs apsēdināja zālītē, un mums vajadzēja šūpoties. Tas gan man patika. Tā vienkārši – sēdi, nekas un neviens netraucē, apkārt kaut kas notiek, bet tas taču vienalga. Es tik sēžu zālītē un šūpojos, šūpojos... šūpojos... Viss tik labi... a man neko nevajag... es tik šūpojos...

Labi varēju iejusties lomā.

Kas tālāk? Jāpamakšķerē, turklāt vēl joprojām trako kreklā, tas nozīmē, ka ar sasietām rokām. Tātad priekšā nolikta bļoda ar kaut kādu... nezinu, kas tur bija iekšā, nu kaut kāda zupa. Iekš tā maisījuma ir viena paliela zivs, kas jāizvelk ar muti, bet nepatīkamākais šajā procesā bija tas, ka tā zivs jau juka ārā – visa vaļēja. Fui! Bet nu ko tur, kas jādara, jādara. Kad biju veiksmīgi tikusi galā ar uzdevumu, man noņēma trako kreklu un devos tālāk.

Sestais posms. Sestais posms ir iemesls, kāpēc es pateicos Visusvētajam Integrālim, kurš mani vadīja pa pareizo ceļo un palaida trasē tikai 20:00. Lieta tāda, ka visiem fukšiem nācās šļūkt pa nogāzi lejā tieši iekšā smirdīgā netīrumu bedrē (maigi izsakoties!), toties, kad ieradāmies mēs, paši pēdējie, posma vadītāji jau visu raka ciet, jo kaut kas bija nogājis greizi tehnisku iemeslu dēļ. Mēs nekļuvām nenormāli smirdīgi, un viss, ko mums vajadzēja darīt, bija drusku piepalīdzēt aizbērt šo bedri. Vēlreiz liels paldies Sv. Integrālim!

Septītajā posmā veckursnieki Inga un Valdis lika mums piepumpēties. Paldies viņiem, ka varējām pumpēties pret kalnu. Tā daudz vieglāk!

Pāri kalniņam pie diviem armijnieciski tērptiem veckursniekim bija nākamais posms. Vispirms mums atkal lika pumpēties 10 reizes, šoreiz gan pa īstam – pret zemi. Nesaprotu, kāpēc atkal pumpēšanās? Varēja taču likt uztaisīt, piemēram, pietupienus. Vai tur ir kaut kāds zemteksts?

Pēc tam mums vajadzēja demonstrēt savas dziedāšanas prasmes pieredzējušajam koristam armijnieciskajā tērpā. Njā... spriedums bija – šķībi. Nezinu, kā to uztvēra pārējie divi pirmkursnieki, bet man nebija ko apstrīdēt.

Devītajā posmā mūs sagaidīja zvejošana ar muti datorizētā tematikā. No bļodas ar svaigas gaļas, dārzeņu un plastmasas detaļu maisījumu ar muti bija „jāizzvejo” viena pele. Nu ko? Labi – nometos uz ceļiem, pieliecos, nedaudz pavandījos pa to bļodu un pele zobos! Darīts.

Dodos tālāk. Desmitajā posmā veckursnieki mani pataisīja par Hitleru. Tas bija sāpīgi... Redz, ūsiņas bija no labas sinepju kārtas! Uh, kā koda! Pēc tam visu seju notriepa ar kaut ko baltu un vēl nobēra ar miltiem. Kā tāds līķis! Posms arī saucās atbilstoši – morgs.

Pēc tam devos augšā pār kalnu prom no parka teritorijas. Nākamais – vienpadsmitais - posms bija pie fakultātes ēkas. Tur vadītāji noskaidroja, ka es esmu fiziķe, un mans uzdevums bija pielūgt Svēto Integrāli. Kad savu lūgsnu, uz ceļiem nometusies Integrāļa priekšā, biju norunājusi, sekoja ļoti patīkams pārsteigums. Es dabūju siltu tēju ar cukuru – tiešām mīļš un silts nobeigums pārbaudījumiem. Nu bija palicis viens vienīgs posms.

Mēs – trīs paši pēdējie pirmkursnieki – kopā devāmies uz „kafejnīcas pagrabu”. Pirmais, ko sapratām – paelpot tur nav iespējams! Bet... pie visa jau pierod. Arī pie tās šausmīgās smirdoņas un bezgaisa nācās pierast. Kad Pēteris mūs kliedzošus sabildēja, mūs sagaidīja pasākuma kulminācija jeb svinīgais noslēgums. Tas bija mirklis, kad visvairāk bija jābūt tieši šeit un tagad, ne mazākā domiņa nedrīkstēja aizpeldēt kaut kur citur. Mēs nometāmies ceļos priekšsēdētāja priekšā. Pakļāvīgi un pazemīgi es atkārtoju Kirila teiktos vārdus. Fizmatu zvērests tika nodots. Mēs kļuvām par īstiem fizmatiem.

Lūk, tādas bija 2009. gada fizmatu pirmkursnieku iesvētības. Jā, tās bija netīras un smirdīgas, bet tas uzreiz tika dušās nomazgāts un drēbes likvidētas. Bet emocijas, pārdzīvojumus, īsto izfuksētības sajūtu mums neviens neatņems, tas viss mūs pavadīs turpmākajās fizmatu gaitās, un mūs nemāks šaubas par to, vai mēs esam īsti fizmati.

Un pēdējais, ko teikt – liels paldies organizatoriem! Paldies, org, ka tu esi!