Jauno biedru semināra galvenais uzdevums ir nodrošināt ciešāku saikni starp jaunajiem biedriem un jau pieredzējušajiem SP dalībniekiem. Tas darbojas pēc pieredzes izglītības metodes – jo vairāk cilvēks piedalīsies, jo vairāk iegūs. Es, piemēram, papildus pieredzei ieguvu arī pamežģītu potīti, sabeigtu pirksteli un apsvilinātu mēli!

Jautrība sākās jau Rīgā, kad mēs – kopumā aptuveni 40 cilvēki – sakāpām mazajā pasažieru autobusā, kāmēr uz mums skatījās īgnas tantītes un sērīga paskata reperi. Jau autobusā notika dažādas atrakcijas: sērkociņu kastītes padošana ar deguniem, pasta balodis un citas.

Izmesti no autobusa, devāmies 6,5 km pārgājienā uz Krūziņa mājām, kur arī notika lielākā daļa semināra. Pa ceļam mūs gaidīja daži kontrolpunkti, kur vajadzēja apliecināt māku strādāt komandā vēl pirms semināra.

Apmešanās vietā nokļuvām vakarpusē, ievācāmies guļamistabā, nedaudz pakomunicējām un ap diviem jau devāmies gulēt. Galu galā – rīt no rīta agri jāceļas!

Nākamajā rītā pēc piecelšanās uz rīta rosmi Šmī tika iznests guļammaisā – negribēja celties, viltnieks. Par to šamais tika iemests lapu kaudzē, no kura izrausies, pamanījās ielekt durvju aplodā – šādi Šmī tika pie vizināšanas uz Tukuma slimnīcu un atpakaļ.  

Pēc brokastīm aizstaigājām uz mežu, kur saņēmām uzdevumu – uztaisīt sev zupu. Protams, produktus jau neviens mums nedeva! Tie bija jānopelna četros kontrolpunktos. Grupa tika sadalīta četrās komandās, kuras katra vārīja zupu savā grāpītī. Tikmēr, kamēr pārējie no komandas devās uz kontrolpunktu, diviem bija jāpaliek un jāgatavo zupa – pirmajiem jāuztaisa ugunskurs, tad jāķeras pie zupas gatavošanas. Tā kā katrai komandai netika iedoti tai vajadzīgie produkti (mums iedeva visus nažus, bet nebija gaļas, citiem bija eļļa, bet nebija spaiņa utt.), tad nepieciešamo vajadzēja iemainīt pret sev mazāk vajadzīgiem vai pirkt par virtuālo naudu, kuru ieguva par vairāk vai mazāk labi izpildītiem uzdevumiem kontrolpunktos, bet atņēma par kavēšanos.

Protams, neiztika arī bez ķibelēm. Te GPS atmira, te kāds kāju samežģīja, te zupu izlēja – par laimi, vismaz visi jau bija dabūjuši pa bļodiņai pašbrūvētās dziras. Beigu beigās visi bija paēduši, laimīgi un devās uz mājām, lai pārspriestu notikušo.

Kad atgriezāmies, dalījāmies iespaidos par mežā paveikto, oragnizatori izskaidroja, kas būtu bijis jādara savādāk, kas bija labi, kas tika gaidīts no mums. Pārdomājuši gan savu, gan komandas rīcību dažādos atgadījumos, ķērāmies pie izglītojošās daļas – mācījāmies par darbošanos komandā, uzvedības tipiem un citām lietām. Tad, aši pavakariņojuši, tikām noinstruēti par ballītes veidošanas noteikumiem – ballīti organizē ne-orgi, tika noteiktas obligātās prasības ballītes saturā utt.

Pēc koncepta izstrādes izveidojās grupiņas, kas katra nodarbojās ar atbilstošā elementa izveidi, līdz ar to tagad mums ir mācība – labas ballītes uzorganizēšanai vairāk par pusotru stundu nav nepieciešams veltīt. Pēc manām domām, veiksmīga bija arī ballītes tēmas izvēle – mafija un mincītes (ar mafijieņu un minčuku piešprici).

Pēc organizēšanās ballītes vārti bija vaļā, ieradās orgi un tika uzaicināti uz pirmo notikumu – dance battlu starp jaunajiem un vecajiem. Komandas sastāvēja no 3 džekiem un 3 meitenēm, tomēr starp orgiem trešā meitene tā arī neatradās, tādēļ viņiem cīņu nācās pavadīt mazākumā. Pēc astoņu deju aizvadīšanas un milzīgām ovācijām visi tika izraidīti, lai sagatavotu laukumu nākamajai spēlei. Tā izrādījās visai šokējoša katram iekšā nācējam, tādēļ – gan jau paši piedzīvosiet – nestāstīšu. Vakara gaitā tika paziņoti un apbalvoti arī labākie dejotāji, mafiozākie tēli un citi veiksminieki.

  Pēc ballītes oficiālās daļas un oficiālajām izpriecām sākās ballītes neoficiālā daļa ar pirtī iešanu, kailo jūdzi (divreiz!), karaoki un smiešanos līdz nemaņai. Arī, kad devāmies gulēt, dažs nevarēja savus veselīgos smiekliņus apturēt un tā smiedamies noveģetējām guļammaisos vēl apmēram pusstundu-stundu. Diemžēl Bonis šonakt nerunāja, tā kā ar laiku aptrūkās smieklu ģeneratora, un devāmies pie miera.  

Nākamajā rītā, smagi neizgulējušies un bišku apsaluši, devāmies rīta rosmē, pēc kuras alkatīgi norijām sagādātās brokastis un savācāmies uz lekciju nr. 2. Šīs lekcijas laikā Linards dalījās savā pieredzē par fizmatisko dzīvesstilu, ģenerējām jaunas idejas pasākumiem un tās prezentējām citiem. Pēc lekcijas paēdām pusdienas un es, Virga, Zaķis un Daiga piebiedrojāmies Linardam, kas labprātīgi aizveda mūs mājās ar mašīnu, ieekonomējot mums 6,5 km kājāmiešanas un atpakaļceļa prieciņus.

Autobuss ieradās ar desmit minūšu nokavēšanos, ļaujot brašuļiem iestiprināties pirms došanās ceļā. Lai gan autobuss bija visai pilns pat pirms fizmatu iekāpšanas, pēc nelielas laušanās šoferis piekrita uzņemt visus un aizvest līdz Tukumam par nieka latiņu no cilvēka. Diemžēl Oskaram tieši šis latiņš nebija vairs atrodams (šķiet, ķibeles turpceļā bija iztukšojušas Oskara maku pārāk cītīgi), tādēļ, ar viltīgu smīnu sejā un apņēmību kaulos Oskars, šofera nemanīts, ielīda bagāžas nodalījumā un līdz Tukumam cītīgi nosēdēja tur.

Autobusā arī atpakaļceļā neiztika bez atrakcijām, šoreiz spēlējot "ha ha" spēli un romiešu skaitīšanu, tādējādi neļaujot tantukiem mierīgi pasnaust, dzirdot nemitīgus smieklus vai aizdomīgu stenēšanu. Tukumā, spītējot šofera iedrošinājumiem un Oskara labiekārtotajam bagāžas nodalījumam, fizmati tomēr nolēma uz Rīgu doties ar vilcienu, kurā spēlēja kārtis un smējās par citu smiekliem, pagarinot savu dzīvi par vidēji 13 gadiem.

Pēc ierašanās Rīgā visi draudzīgi aizgāja līdz Origo pulkstenim, pieturot tos, kas nespēja piecelties, jo vēl arvien smējās, un devās katrs uz savām mītnēm nomazgāties un tikt vaļā no smagajām somām. Jauno biedru seminārs ir beidzies! Bet darbība SP tikai sākās...