Tā ir gandrīz trīs stundas gara filma, kurā savijas seši dažādu laikmetu, dažādu sižetu stāsti. Tiešā un mazāk tiešā veidā tematika aizskar dvēseļu reinkarnāciju, filosofijas lielos jautājumus, politiku, cilvēktiesības utml. Stāsti papildina/ietekmē viens otru, radot sajūtu par lielākas kopainas zīmējumu.

Nav viegli definēt konkrētu viedokli par filmu, jo, kaut gan tā ļoti patika, man vairāk tā patika kā aizraujošs, pat izklaidējošs gabals, nevis dziļi prātu mezglā sienošs un jaunas atziņas nesošs darbs.

Komentāri par un ap - tālāk jau ar dažiem spoileriem.

Nevienu brīdi nav garlaicīgi un filmas it kā milzu garums nav apgrūtinošs.

Katrs atsevišķais stāsts ir gana saistošs pats par sevi - tiek piedāvāts comedy/thriller/mystery/adventure/action mikslis. Filmas struktūra - seši stāsti, kas rada raiba kaleidoskopa sajūtu, ir milzu pluss. Atšķirīgie žanri izceļ laikmetu/tendences, raksturo konkrētu situāciju. Varbūt kādam skatītājam sākumā ir grūti izsekot, kas un kāpēc notiek - jo sižets paralēli attīstās sešos virzienos, ik pa brīdim 'nejauši' atskaņojoties pārējos - bet man tas likās kā viens no filmas skaistumiem. 

Mazs bēdiņš - nav pilnīgi nekā jauna, ir citi, spēcīgāki  veikumi izvēlētajā, konkrētajā tēmā. Visi! Jā, tiešām VISI seši stāsti + kopaina atgādina kaut ko jau iepriekš redzētu/lasītu (bet, ja nav daudz redzēts/lasīts, šis, varbūt, būs kā pirmo reizi redzēt salūtu). Konkrētāk - sēžot kino krēslā man prātā ienāca sakritības/atsauces ar darbiem: Meistars un Margarita, Matrikss (ok, daaa), Bābele, Amores Perros, The Fountain,  1984,  The Fall, One Flew Over the Cuckoo's Nest, V for Vendetta, vēl, vēl.

Patika aktierspēle - katram aktierim ir savs zīmols visiem varoņiem, bet tas netraucē, skatoties sešas līnijas, drīzāk liek pasmaidīt atpazīšanas brīdī. Un aktieru visu varoņu plejādi var uzzināt tikai titros.  

Ārkārtīgi patika risinājumi, kā viena aina/stāsts meistarīgi pārlec (lasi - eleganti un vijīgi pāriet) no viena uz citu.

Stāsti bija koncentrēti - it kā ir sajūta, ka par ik līniju atsevišķi varētu veidot episku darbu, bet varbūt stāstu dziļums/izpratne/konteksts rodas tikai skatītāja galvā. Jautājumam – Vai tas ir kas vairāk par sešu daļu summu?  - tiek piedāvāta atbilde - Jā! Nedaudz parunājot ar citiem, kas ir noskatījušies, mani neatstāj sajūta, ka katrs filmā saredz to, ko grib saredzēt, un interpretējumi ir ļoti individuāli.

Cilvēces kā tādas un atsevišķu cilvēku dvēseles attīstība un morālās dilemmas mainot ķermeni/rasi/dzimumu/wabba wabba man nebija ZE lieta, par ko aizdomāties. Brīvā griba. Sākumā apmēram tiek paziņots, ka mēs īsti neesam mēs paši, bet gan pagātnes/nākotnes versiju/dzīvju superpozīcija. Pašnoteikšanās it kā ir, jo varoņi tiek izaicināti darīt pareizo lietu un kaut kādā ziņā - ja izvēlas saistīt aktieri ar konkrētu dvēseli - ir saredzama pakāpeniska tiekšanās uz idealizētu varoni/ļauno ļauni, bet brīvās gribas jautājums noteikti netiek ne atbildēts, ne risināts, ne rodas sajūta, ka par to ir līdz galam izdomāts filmā, kurā versijai par brīvās gribas esamību/neesamību vajadzētu būt skaidrākai.

Reinkarnācijas ideja viegli slīdēja cauri visiem stāstiem, akcentējot, kā cilvēki/varoņi/reinkarnējušās dvēseles aug, attīstās, izvēlās, BET izņemot komētas dzimumzīmes dvēseli (vai varbūt tas bija domāts rādītājs kādam notikumam/dvēseļu grupai, kura satiekas atkal un atkal, un atkal), nav skaidrības par pārējām. Ak, jā, šis nodrošina, ka nav nelaimīgu beigu, jo viss atkārtojas atkal un atkal un ļauj izspēlēties lietām citos apstākļos/fonā.

Piekrītu tiem, kas saka, ka šis ir meistarīgs darbs, piekrītu tiem, kam ir sajūta, ka kaut kas nebija, kā vajag, arī tiem, kas ģībst sajūsmā un nevar saprast vai palikt uz nakts seansu vai nomierināties un nākt pēc nedēļas. Iespējams, nepiekrītu tiem, kas uzsver daudzslāņainību kā mīnusu, laikam saprotu, ka tā nav paredzēta cilvēkiem, kam patīk lineāras lietas un esmu to vidū, kas saka, ka tā ir 2012. obligāti skatāma filmā.