Satraukums, interese, cerība un apņēmība pierādīt sevi, kā arī vēlēšanās iepazīties ar jaunajiem kursabiedriem – tas viss bija līdzi katram Baldones 2011 pirmkursniekam, dodoties fakultātes virzienā. Dažam gan bija paķēries līdzi arī cirvis, bet šķiet, ka iepazīšanās sakarā tas netika pielietots.

Mēs, mazliet sabiedētie jaunie fizmatu censoņi, 2. septembrī pulcējāmies Zeļļu ielā 8 plkst. 14:00, lai dotos uz 3 dienu nometni Baldonē, par kuru tikām brīdināti un biedēti jau labu laiku iepriekš. Dzirdēti bija nostāsti gan par trakām fiziskām aktivitātēm, gan līšanu purvā, bet ne vārda par to, ka izbraukšana paredzēta vēl stundu pēc ierašanās fakultātes pagalmā.

Visi šķita mazliet samulsuši, kad vecāko kursu aktīvākie studenti, ietērpušies koši oranžos kreklos ar pozitīvo saukli "Esmu fizmats labākajos gados (baidies)", mums demonstrēja dažādas (mazliet pazemojošas) spēles, kas lika iejusties kā olas, tā arī Supermena tēlā. Kad pa grupām sacentāmies spēlē izģērbšanās un garākās apģērbu ķēdes veidošana, nezinājām, ka divas uzvarētājkomandas dosies uz Baldoni ar pirmo autobusu, bet izrādās, ka šāda motivācija nemaz nebija nepieciešama, jo tāpat atradās trakuļi, kas bija gatavi sacensības pēc atvadīties gandrīz no visiem apģērba gabaliem. Nu ko lai saka – visu cieņu!

Braukšana autobusā lika piespiedu kārtā sasēsties kopā, iepazīties, papļāpāt, uzdziedāt un galu galā saprast, ka visi tomēr esam sakarīgi cilvēki, gatavi izklaidēties un jautri pavadīt laiku.

Ierodoties Baldonē, kamēr tika gaidīta otra grupa ar cilvēkiem, atkal kopīgi paviļājāmies pa zemi, satuvinājāmies (tajā brīdī vairāk gan fiziski, nekā garīgi) piņķerīgās spēlēs un guvām pirmo iespaidu par saviem biedriem.

Kad ieradās otrais autobuss ar mūsējiem, katras programmas pirmkursniekiem tika piešķirta mamma, kas ierādīja guļvietas sporta zālē, apziņoja savējos par jaunumiem un bija gatava atbildēt uz visiem mums interesējošajiem jautājumiem. Iepazināmies arī ar dekānu un vēl dažiem svarīgiem cilvēkiem, bet tam nu šoreiz nepievērsīšu pārāk daudz uzmanības (tas būtu nepieklājīgi?), jo joprojām pirmajā vietā bija savējo iepazīšana.

Pēc vakara pasēdēšanas, tējas padzeršanas un pirmajām sarunām, vecāko kursu studenti mūs aplaimoja ar pirmo uzdevumu, kas bija jāveic kopā ar savu kursu. Tas ir, – izveidot priekšnesumu par noteiktu tēmu. Oriģinālu ideju netrūka un cerams, ka arī uzdevuma idejas autori spēja novērtēt mūsu pūles. :) Pēc tam gan tikām brīdināti, ka nākamajā dienā ar triviālām spēlēm un biklu aktiermākslu cauri netiksim, tāpēc laicīgi tikām sūtīti gulēt.

No rīta biju starp tiem laimīgajiem, kas pamodās pāris minūtes pirms brīža, kad mīļie vecāko kursu draugi nāca mūs modināt.. jā, it kā jau mīļie.. bet - ja jūs būtu redzējuši to ļauno prieku viņu acīs! Nu dikti viņiem patika vērot, kā viens pēc otra nepamierināti un samiegojušies mostas pirmkursnieki.

Un tad sākās Baldone, par ko tikām brīdināti. Rīta rosme, kad vēl īsti nevar saprast, kas notiek, nevar acis atvērt, bet visi jau skrien pa dubļainu meža ceļu... Vai, piemēram, dažādi darbiņi – sākot no palīdzēšanas gatavot pusdienas, beidzot ar smagu fizisku darbu kaut ko rokot, nesot, jaucot un labojot. Tā pagāja viss rīta cēliens, un pēc lieliskajām pusdienām jau tāpat nostrādājušies un noguruši sākām komandu sacensības sporta spēlēs. Iepazinām arī tuvāk vecāko kursu studentus, mēģinājām sevi pierādīt individuālajās sacensībās un centāmies veidot saliedētu kursa garu komandu spēlēs. Savā starpā katra kursa studenti sapratās pat ļoti labi, bet, lai jums neliktos, ka viss tā maigi notikās, spēles karstumā pretinieki tika ievainoti pat līdz asinīm (jāpiebilst gan, ka nejauši) un nokaitināti līdz baltkvēlei. Bet viss pieder pie lietas, vai ne?!

Ar sporta spēlēm nekad nav gana, protams. Nācās paralēli strādāt pie vakara priekšnesumiem, kur nu jau spilgtāk parādījās slēptie aktieru talanti un vienā mirklī arī jau sākumā pieminētie puskailie jaunieši. Šie priekšnesumi, manuprāt, bija fantastiska smieklu deva gan pašiem aktieriem, gan parastajiem skatītājiem, gan tiem, ap kuriem veidojām savus stāstus.

Nu nav jau tā, ka tikai trakojām un izģērbāmies... Nu labi, gandrīz tā ir, bet tomēr arī izglītojāmies: bijām ekskursijā uz Baldones observatoriju, kur gan mazliet uzmanību no zinātnes novērsa nevēlamu kukaiņu uzrašanās, bet tas viss tikai piedeva asumu. Pēc tam sekoja nakts skrējiens.

Par nakts trasi negribu atklāt par daudz, lai nezinātājiem paliek intriga... Bet nu varu droši teikt, ka viss bija noorganizēts tieši tik traki, lai katram no mums būtu jāpārkāpj kādiem aizspriedumiem, nevarēšanām un negribēšanām. Nācās darboties saliedēti un uzmanīgi, kā arī bija jārīkojas spontāni un traki. Kopumā mēs nocīnījāmies godam un secinājām, ka attiecīgos apstākļos ir iespējams kā mazam bērnam pilnīgi kailam pa dubļiem vārtīties. Nu labi... bērni tā varbūt nedara naktī... mežā... purvā... Bet nu visādā ziņā – bijām sajūsmā paši par sevi un organizatoru izdomu.

Pēdējā diena pagāja mierīgi. Daži gan nebija gulējuši pa nakti, vairums bija gulējuši tikai pāris stundas, bet nu rīts nedrīkstēja iesākties bez rīta rosmes! Enerģijas pilni vecāko kursu studenti vēl pēdējo reizi mūs pazemoja ar vismuļķīgākajiem vingrinājumiem, ko spēja izdomāt.. Un tad jau pienāca gājiens uz kalnu, kur saņēmām balvas par priekšnesumiem, sporta spēlēm un nakts trasi. Trakākie pēc kopbildes uzņemšanas atpakaļceļu iesāka, veļoties lejā no kalna, bet tie, kuriem pavairāk to balvu un paunu, devās atpakaļ krāmēt mantas un gatavoties mājupceļam. Kad pirmais autobuss pameta Baldoni, tie, kuri gaidīja otro, vēl tika pie kāda darbiņa un laiks visādā ziņā tika pavadīts lietderīgi. ;)

Nu jau arī lielākā daļa pirmkursnieku mājās ieradās ietērpušies koši oranžos kreklos ar pozitīvo saukli "Esmu fizmats labākajos gados (baidies)", lepni, ka izturējuši pirmos pārbaudījumus godam. Un visu pirmkursnieku vārdā varu teikt sirsnīgu PALDIES visiem organizatoriem, mammām, uzdevumu devējiem un balvu gādātājiem! Jo šīs dienas Baldonē tik tiešām pilnībā attaisnoja nostāstus – visi izkustējās, pārvarēja sevi, iemācījās darboties komandā ar cilvēkiem, ar kuriem kopā nāksies sarežģījumus pārvarēt vēl nākamos četrus gadus un pilnīgi noteikti vienkārši lieliski pavadīja laiku.

Tāda bija mūsu Baldone – lai arī sāp visas maliņas un kājas, rokas, vēderi un muguras ir zilumiem un skrāpējumiem klātas, atmiņas un sajūtas palikušas tās pašas pozitīvākās un jautrākās!