Šī ir noslēdzošā daļa par Visuma jocīgajām lietām. Iepazīstināju ar daļu teoriju par mūsu Visumu, kuras varbūt nebija tik pazīstamas un pašsaprotamas. Ceru, ka bija interesanti, un man izdevās kaut nedaudz paplašināt jūsu redzesloku.


8. dīvainība: Kosmiskās stīgas
Īsi pēc Lielā Sprādziena Visumā valdīja ļoti liela nesakārtotība un haoss. Tas nozīmē, ka mazas izmaiņas un defekti neizmainīja vispārējo Visuma struktūru. Taču, Visumam izplešoties, atdziestot un sakārtojoties, tas sasniedza punktu, kad ļoti mazas fluktuācijas radīja ļoti lielas izmaiņas.

Tas ir līdzīgi kā kārtojot flīzes uz grīdas. Kad viena no flīzēm tiek pielikta neprecīzi, katra nākošā pārņems šo kļūdu. Galu galā būs vesela rinda ieslīpi pieliktu flīžu. Tā ir analoģija objektiem, ko sauc par kosmiskajām stīgām, kas ir ļoti tievi un ļoti gari laiktelpas formas defekti. Kosmiskās stīgas ir paredzētas lielākajā daļā Visuma modeļu, kā piemēram, stīgu teorijā, kurā divi „stīgu” tipi būtu nesaistīti. Ja tās eksistē, katra stīga būtu tik tieva kā protons, bet ļoti blīva. Kosmiskā stīga, kas būtu jūdzi gara, svērtu tik pat cik Zeme. Tomēr tai nebūtu gravitācijas, un vienīgais efekts, kuru tā atstāj uz matēriju, būtu laiktelpas formas deformēšana. Tas nozīmē, ka kosmiskā stīga būtu kā „grumbiņa” laiktelpas sejā.



Kosmiskās stīgas uzskata par ļoti garām, tās var sasniegt par tūkstoš galaktiku izmēru. Starp citu, nesenie novērojumi un simulācijas uzvedina uz domām, ka Visums ir šādu stīgu tīkls. Kādreiz tika uzskatīts, ka tās veidoja galaktiku superklāsteru kompleksus, taču šī ideja nu ir atmesta. Superklāsteru kompleksi sastāv no savienotām galaktiku „šūnām”, kuru garums ir pat miljards gaismas gadu. Kosmisko stīgu efektu uz laiktelpu dēļ ir parādīts, ka, tās satuvinot, kosmiskās stīgas varētu izmantot ceļojumiem laikā, kā ar lielu daļu sarakstā atrodamo parādību. Kosmiskās stīgas radītu arī neticamus gravitācijas viļņus, kas būtu spēcīgāki par jebkuru līdz šim zināmo gravitācijas avotu. Šie viļņi ir tie, kurus esošie un plānotie gravitācijas viļņu detektori meklēs un reģistrēs.

9. dīvainība: Antimatērijas retrokauzalitāte
Antimatērija ir pretstats matērijai. Tai ir tieši tāda pati masa, taču pretējs elektriskais lādiņš. Vienu no teorijām par to, kādēļ antimatērija eksistē, izstrādāja Džons Vīlers un Nobela prēmijas laureāts Ričards Feinmans. Tā balstījās uz ideju, ka fizikālajām sistēmām būtu jābūt laikā apgriežamām. Piemēram, mūsu Saules sistēmas orbītas – ja planētas kustētos pa tām pretējā virzienā, tām vajadzētu pakļauties vieniem un tiem pašiem likumiem kā tād, kad tās kustas kā ierasts. Tas noveda pie idejas, ka antimatērija ir tā pati matērija, kas laikā dodas pretējā virzienā, tā izskaidrojot antidaļiņas pretējo lādiņu – tā kā elektroni atgrūžas, dodoties uz priekšu laikā, atpakaļ laikā tā kļūst par pievilkšanos. Tas arī izskaidro, kādēļ antimatērija un matērija satiekoties anihilējas. Tas nav gadījums, kad divas daļiņas sastopoties iznīcina viena otru; tā ir tā pati daļiņa, pēkšņi apstājoties un dodoties atpakaļ laikā. Vakuumā, kur rodas un tad anihilējas pāris virtuālu daļiņu, tā patiesībā ir viena daļiņa, kas iekļuvusi bezgalīgā ciklā – te tā dodas laikā uz priekšu, te atpakaļ, te uz priekšu, te atpakaļ un tā visu laiku.



Kamēr par šīs teorijas pareizumu vēl tiek diskutēts, antimatērijas uzskatīšana par matēriju, kas dodas atpakaļ laikā, matemātiski saskan ar daudzu citu mūsdienu teoriju aprēķiniem. Kad to pirmo reizi teoretizēja, Džons Vīlers teica, ka, iespējams, tas atbild uz jautājumu, kādēļ visiem Visumā esošajiem elektroniem ir vienādas īpašības. Jautājums ir tik pašsaprotams, ka to parasti ignorē. Viņš ierosināja, ka tas ir tikai viens elektrons, kas nepārtraukti šaujas pāri Visumam jau kopš Lielā Sprādziena līdz laika beigām  un tad atpakaļ, turpinot to neskaitāmas reizes. Lai gan šī ideja iekļaus sevī ceļošanu atpakaļ laikā, to nevar izmantot, lai nosūtītu informāciju atpakaļ laikā, jo modeļa matemātika to vienkārši neatļauj. Nav iespējams pārvietot antimatērijas daļu, lai iespaidotu pagātni, jo, pārvietojot to, tiktu izmainīta pašas antimatērijas pagātne, tātad nākotne.
 
10. dīvainība: Gēdela nepilnības teorēmas
Tā nav strikti zinātne, bet vairāk ļoti interesants matemātisku teoriju kopums par loģiku un filozofiju, kas ir attiecināms uz zinātni kā tādu. Kurta Gēdela (Kurt Gödel) 1931.gadā pierādītas, šīs teorijas paredz, ka jebkurā loģisku likumu kopumā, izņemot pašus vienkāršākos, vienmēr būs apgalvojumi, kas nebūs viennozīmīgi, kas nozīmē, ka tos nevar nedz noliegt, nedz apstiprināt, jo pat loģiskajās sistēmās, kas ir tālu no komplicētām, tie nenovēršami ir attiecināmi paši uz sevi. Tas varētu nozīmēt, ka neeksistē tāda matemātiskā sistēma, kas varētu noliegt vai apstiprināt pilnīgi visus apgalvojumus. Par nenosakāmu apgalvojumu var domāt kā par matemātisku formu apgalvojumam „es vienmēr meloju”. Tā kā apgalvojums atsaucas uz valodu, kādā tas tiek lietots, nav iespējams zināt, vai tas ir patiess vai nav. Tomēr nenosakāmam apgalvojumam nav jāatsaucas pašam uz sevi, lai tas būtu nenosakāms. Galvenais secinājums Gēdela nepilnības teorēmās – loģiskajās sistēmās būs apgalvojumi, kurus nevar noliegt vai apstiprināt, un tādēļ visas loģiskās sistēmas ir „nepilnīgas”.



Šīs teorēmas filozofiskie pielietojumi ir visai izplatīti. Teoriju kopums paredz, ka „visa teorija” („theory of everyhing”, TOE) varētu būt neiespējama, jo neviens likumu kopums nevar paredzēt ikvienu iespējamo notikumu vai iznākumu. Tas arī norāda, ka loģiski „pierādījums” ir vājāks jēdziens kā „patiesība”. Tāds koncepts neapmierina zinātniekus, jo tas nozīmē, ka vienmēr būs lietas, kas par spīti tam, ka ir patiesas, nevar par tādām tikt pierādītas. Tā kā šis teoriju kopums attiecas uz skaitļošanas tehniku, tas nozīmē, ka mūsu prāti nav pilnīgi un pastāv idejas, ko mēs nekad neuzzināsim, piemēram, vai mūsu pašu prāti ir konsekventi (t.i. vai mūsu spriestspēja nesatur nepareizas pretrunas). Otrā Gēdela nepilnības teorēmā tiek formulēts, ka neviena konsekventa sistēma nevar pierādīt sevis konsekvenci, kas nozīmē, ka neviens saprāts nevar pierādīt sevis paša saprātību. Tā kā tas pats likums paredz, ka jebkurai sistēmai, kas var pierādīt pati savu konsekvenci, jābūt nekonsekventai, jebkurš prāts, kas tic, ka var pierādīt savu saprātīgumu, ir vājprātīgs.


Avots: http://listverse.com/2010/11/04/10-strange-things-about-the-universe/