Domājams, lielākā daļa fizmatiski orientēto lasītāju saprot, ka tāds trīsdimensiju attēls kā "Zvaigžņu karos", vai otrajā, no kāda stereoskopiska displeja reklāmas ņemtā 2D attēlā praktiski šobaltdien nav iegūstams - hologrāfija tā nedarbojas.

Hologrammas 3D attēlu veidojošie stari arī pakļaujas parastajiem optikas likumiem - spīd acī taisnā ceļā no kāda fiziska ekrāna. Ar ekrānu saprotam jebkuru izstarojošu, atstarojošu, gaismu lauzošu vai citādi optiski aktīvu mākslīgu objektu, vai tas atrastos aiz attēla, vai starp attēlu un novērotāju.

Katrs, kas Cietvielu fizikas institūtā apskatījis sarkanās plāksnītes ar hologrāfiskajiem krūšutēliem, zina, ka aiz plāksnītes malas attēls ir nogriezts, tur nekā nav - tikai, skatoties tai cauri. Gaisma ar līkumu nenāk, un nevar izprojicēt caurstaigājamu spoka attēlu garāmgājēja priekšā, pašam slēpjoties aiz stūra. Tomēr šķietamais attēls hologrammā rod plašu pielietojumu praksē, gan tāpēc, ka grūti iegūstams, bet viegli ieraugāms, kā uz studenta apliecības pagarinājuma u.c. uzlīmēm (vismaz, kamēr kāda nejauši atklāta hologrammu drukāšanas tehnoloģija neieviešas), gan tāpēc, ka, kā jau šķietams attēls, novietojams brīvi, kā šajā vīru spēlē.

Eksistē daudz praksē ieteiktu "patiesa 3D attēla" ekrānu prototipu, kuri darbojas ar rotējošu, vēzējošu (varētu būt redzēti "gaisā laiku projicējošie" pulksteņi) ekrāna lomu izpildošo elementu palīdzību, kā arī tādu, kuri attēlu veido praktiskiem nolūkiem pietiekami apjomīgā caurspīdīgā gāzes vai cietvielas telpā, kuru var aplūkot plaša auditorija no dažādiem skatu punktiem. Izstādēm un demonstrācijām tas paver plašas iespējas. Šāda pieeja savukārt neļauj attēlu "aizskart" ar rokām, kas atkal attālina no paredzētā praktiskā pielietojuma 3D modelēšanā, virtuālajā kaujas laukā, medicīnā...

Var, protams, domāt, kāds rezultāts mūs apmierinātu, un ko mūsu fizikas zināšanas spēj tam tuvu dot. Būtu jauki, ja varētu vienu un to pašu attēlu redzēt un manipulēt tieši tā atrašanās vietā vairāki cilvēki, pēc iespējas bez palīglīdzekļiem, ja risinājums būtu dinamisks, neierobežots attēlošanas iespējās (spējīgs radīt jebkuru attēlu, ko mēs datorā modelētu kā, piemēram, 3D punktu - vekseļu - kopu telpā pilnās krāsās), brīvs no traucējošiem blakusefektiem - trokšņa, svešķermeņiem, sliktas smakas, elektriskiem lādiņiem un citām šausmām, no kurām mati ceļas stāvus.

Kur ir cilvēki, kas grib redzēt attēlus, tur parasti ir: gaisma, elektromagnētiskais lauks vispār, gravitācijas lauks, acis, ko nemodelējam kā materiālus punktus, gaiss apkārt... Varam atļauties ultraskaņu, lai arī putniem droši vien nepatiktu... Ar pašreizējām skaitļotāju iespējām varam mēģināt visam tam sekot, pielāgoties mainīgam novērotāju izvietojumam... Ap mikroskopiskiem melnajiem caurumiem apliekt gaismu... nē, te pagaidām prātvētrošanu beidzam.

Vai būtu iespējams, izmantojot cilvēka acs optikas vai redzes nervu īpatnības, redzēt attēlu vietā, no kuras patiesībā gaismas stari nenāk? Tad to varētu manipulēt neierobežoti. Vai iespējams iegūt ekrānu attēla vai, vēl labāk, hologrammas projicēšanai, ar pieļaujamajiem paņēmieniem iedarbojoties tukšā telpā vai parastā gaisā? Vai fotons var atstaroties no fotona? Ar cik lielu varbūtību tas var tunelēties no blakustelpas?

Šķiet, kvalitatīvu pavērsienu šajā redzes baudas meklēšanas virzienā veikuši Japānas zinātnieki. Šā (2006.) gada 7. februārī par AIST, šķiet, tomēr bez kāda sakara ar seno baltu tautu dēvētais zinātnes un tehnoloģiju institūts paziņojis par trīsdimensiju attēla iegūšanu gaisā, to, manuprāt, atbilstoši slavējot par pirmo "patieso 3D attēlu". Tas veidots no gaismu izstarojošiem plazmas punktiem, kurus iegūst un visās trīs telpas dimensijās brīvi vieto, gaisā fokusējot spēcīgu infrasarkanā lāzera staru. Aprakstā gan nav teikts, cik lielu robu šāds punkts spējīgs izdedzināt cilvēka miesā, bet varbūt, ja lāzers darbojas ārkārtīgi īsiem impulsiem, siltums ir neievērojams?

Šāds attēliņš mums jāatceras:

Prātvētrošanu atsākam.