Šķiet, uzskats, ka telpai ir trīsdimensijas, strauji grimst aizmirstībā. Lai gan nopietnās zinātniskajās aprindās jau sen uzskata, ka telpai dimensiju ir vairāk nekā trīs, tomēr ap papildus dimensiju skaitu vēl rit karstas diskusijas. Žurnālā "Nature" ticis publicēts raksts, kurā Oksfordas universitātes profesors Džozefs Silka izdarījis secinājumu, ka telpa ir sešdimensionāla, tas nozīmē, bez mums zināmajām 3 dimensijām eksistē vēl trīs. Neskatoties uz šīs versijas iespējamo fantastiskumu, tas tomēr vēl nav viss. Superstīgu teorija, kas pēdējā laikā gūst arvien lielāku atzinību, piedāvā vēl lielāku papildus dimensiju skaitu - 8.

Lai vai kāds būtu papildus dimensiju skaits, pats fakts par viņu eksistēšanu izriet no tā sauktās tumšās matērijas dīvainās uzvedības. Par tumšo matēriju sauc vēl neatklātas, taču prognozējamas nezināma veida daļiņas, kuras veido vismaz 25% mūsu Visuma masas. Vēl 70% Visuma masas rada tā sauktā tumšā enerģija ar pozitīvu blīvumu un negatīvu spiedienu. Tikai 3-5% Visuma ir mums "saprotamā", no protoniem, elektroniem, neitroniem utt. sastāvošā matērija. Tad, lūk, noslēpumainā tumšā matērija, kas sastāv no daļiņām, smagākām par protonu, lai arī ir mums neredzama, ir konstatējama radīto gravitācijas efektu dēļ.

Grupa Oksfordas zinātnieku ir analizējusi tumšās matērijas uzvedību gan mazās, gan masīvās galaktikās ar lielāku blīvumu. Šī pētījuma rezultātā noskaidrojās, ka mazajos objektos tumšā matērija pievelk redzamo vielu, bet lielajos šāds efekts nezināmu iemeslu dēļ nav novērojams, kaut gan tumšajai matērijai tur vajadzētu eksistēt lielākos daudzumos nekā uzrāda objektu kustības analīze. Profesors Silks izsaka pieņēmumu, ka pie nelieliem attālumiem (mērāmiem nanometros - metra miljardajās daļās) trīs papildus dimensijas deformē tumšās matērijas radīto gravitācijas lauku un ietekmē tās iedarbību ar pārējo matēriju. Bet prāvajās galaktikās tumšās matērijas daļiņas kustas daudz lielākos ātrumos kā pundurgalaktikās un atrodas tālāk viena no otras, kas dara maznozīmīgu 3 papildus dimensiju radīto efektu.

Savukārt, ja runājam par superstīgu teoriju, kura paredz 8 papildus dimensiju eksistenci, par tās lielāko plusu mēdz uzskatīt iespēju neitralizēt dažas relativitātes teorijas pretrunas, kuras redzēja, bet nevarēja atrisināt pats Einšteins. Superstīgu teorija paredz jaunas, fotonam līdzīgas daļiņas - gravitona - eksistenci, kura palīdz izprast gravitācijas mehānisma darbību. Līdz šim nevienam nav izdevies izmērīt ātrumu, ar kuru iedarbojas gravitācija (atšķirībā no gaismas, skaņas, pat elektromagnētiskās iedarbības ātruma). Pēc Ņūtona gravitācijas teorijas, ja Saule pēkšņi pazustu Saules sistēmas centrā, Zeme tūlīt pat inerces pēc aizlidotu kosmosā. Pēc Einšteina teorijas, kur gaismas un gravitācijas ātrumi ir vienādi, Zeme paliktu savā orbītā vēl 500 sekundes, jo tieši tik daudz laika nepieciešams gaismai (un tātad arī gravitācijai), lai veiktu attālumu no Saules līdz Zemei.

Visumā ar gravitoniem dimensiju skaitam jābūt lielākam nekā mums pierastajā pasaulē. Bet šīs 8 jaunās dimensijas ir savērptas lokā, un iekļūt tajās būtu ļoti sarežģīti. Jebkurā gadījumā cilvēkam no savas ērtās trīsdimensionālās telpas redzēt to, kas notiek bagātajā 11-dimensiju, nav iespējams, tieši tāpat kā ēna nevar ieraudzīt savu saimnieku. Bet gravitācija un gravitoni darbojas caur šīm telpas papildus dimensijām. Kas attiecas uz gravitācijas ātrumu, pēc superstīgu teorijas caur papildus lokā savērptajām dimensijām izplatās ātrāk par gaismu, bet relativitātes teorijas pamatus tas negrauj.

Sagatavots pēc www.inauka.ru, Sergeja Leskova raksta.